Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

28. Jū 1 Komentāri / Komentēt

MŪZIKAS APCERE KARSTĀ (BAROKA) LAIKĀ

Eiropas Savienības jauniešu Baroka orķestra koncerts Maladies and Melodies 2010. gada 23. jūlijā Rīgas Sv. Jāņa baznīcā. Diriģents Larss Ulriks Mortensens

Zane Gailīte, mākslas zinātniece
 
Vērtējums * * * * *

 

Laiks šovasar barokāli pārmērīgs, – itin kā zeme beidzot būtu haosa nogurusi: tik daudz še ļautiņi grēkojuši un ālējušies, kāvušies un cits citu nīduši, uz dullām un viltus lietām mācījuši: “ņem vēl, – es nevienam neteikšu...”, un tad nu jābūt gandrīz kā pie elles vārtiem: augšā-lejā, zibens spēriens, saules dūriens... – ko nu vairs, – tas ir darīts!, arī dabai kādreiz jāpasaka, kam te būt saimniekam! “Man pašam kungam būt, / Man pašam – arājam...” – tā senais latvietis sevi apliecināja, ne pret sauli un visumu stāvēdams, bet tiem līdzi turēdams, ieklausīdamies un respektēdams.

Aizskrien vien daži gadsimti šai saulē, un atbrauc Rīgā – nē, ne augsti kungi vien! – to nekad un nekur nav trūcis, bet atbrauc – Eiropas Savienības jauniešu Baroka orķestris! Vai Rīga maz zina, kas ir baroks? Tā kā būtu dzirdējusi, tā kā ne? Ir jau, ir piedzīvojusi dažlabu barokāla orķestra spēlēšanu, šķiet, ar mazāku sparu jau vismaz trīs gadsimtus atpakaļ, lai gan tādu, kā 23. jūlija vakarā Rīgas Sv. Jāņa baznīcā un dienu vēlāk – Cēsu Sv. Jāņa baznīcā –, pavisam droši, ka ne! Paldies Hermaņa Brauna fondam!

...kad baroka mūziku gaidošais klausītājs pirms koncerta nopircis programmu, viņam droši vien mazliet jābrīnās: skaidrā angļu valodā uz tās rakstīts Maladies and Melodies. Kas ir melodijas, nevienam nav jāpaskaidro, bet kāpēc slimības, kaites (Maladies)? – Tepat jau top redzams: pirmais programmas numurs – Jana Dismasa Zelenkas “Hipohondrija”,tātad žēlas grūtsirdības toņos vilkts, bet kontrastam jau noder arī pa asprātīgai dzirkstij.

Lai gan mūzika dziedinātāja, mūzika kā pārpasaulīga, ne vien zemes cilvēku radīta harmonija ir pazīstama, iespējams, jau kopš Ādama un Ievas laikiem (viņi taču arī ko dūdoja viens otram tajā pirmvalodā, kuru cilvēce, kā rādās, visumā nav aizmirsusi, neraugoties uz prakticismu!) ikreiz, kad sadzirdam muzikāli iespaidīgu, aizrautīgi profesionālu priekšnesumu no baroka laika mūzikas krājumiem, šķiet, ka dziedinošā un cilvēka garu sakārtojošā funkcija var realizēties maksimāli: baroks ir afektu, tātad pasvītroti spilgtu un pretēju garīgu stāvokļu, sasprindzinājumu un atslābuma (gaviļu un žēlabu, spēka un vājuma pretējību), dzīves dialektikas izpausme, kas it kā izšūpo no tās ikdienības, pierastības, kurā notikumu gaitu zinām jau iepriekš un tāpēc – maz pārdzīvojam. Atcerēsimies kaut vai barokālās parūkas, no vienas puses, un, piemēram, dāmu iežņaugtos vidukļus, no otras: vai tur nav jābrīnās? (insektu “kutināšanai” zem parūkām noderējuši kādi īpaši kociņi; diez, kur tādus vēl var dabūt redzēt?)

Šis jauniešu baroka orķestris patiesībā ir perfekts mūzikai atdevīgu jaunu cilvēku kolektīvs, kura profesionālisms un muzicēšanas kultūra atļauj ne vien vienā koncertprogrammā iekļaut būtisko no Eiropas baroka mūzikas “īsā kursa” (septiņu itāļu, čehu, vācu, franču komponistu sacerējumi), bet arī justies atraisīti un artistiski visu koncerta laiku. Tā ir “augstā māksla” kvalitātes nozīmē, bet asprātīga, azartiski dzīva muzicēšana rakstura, temperamentu, pieejas ziņā. Šāds koncerts vienlaikus noder kā teicama vasaras mūzikas programma arī tādējādi, ka perfekti sava laika tradīcijās izstrādātās kompozīcijas nebūt nav domātas akadēmiski svinīga koncerta nolūkiem, bet drīzāk – kā tā sauktā Gebrauchsmusik jebpielietojamā, ilustratīvā, programmatiskā mūzika. Viss koncerts kopumā rada gandrīz svītas iespaidu: skan laikabiedru un stilistiski radniecīgu komponistu sacerējumi. Mazā viltība ar “Slimībām un melodijām” programmas nosaukumā tādējādi pilnībā attaisnojās: koncerta beigas taču bija pavisam laimīgas un optimistiskas – ar Georga Mufata Concerto grosso III, kam nosaukums Convalescentia – “Izveseļošanās”!

Un nu – par mums pašiem. Sv. Jāņa baznīca bija pilna: taupīgie tūristi – lielākoties baznīcas sānu solos, citi – centrālajā daļā. Starpbrīdī ziņkārīgi mēģināju saprast, kāda ir publika, kas šādus koncertus apmeklē. Par tūristiem – skaidrs, bet pārējie? Neizdevās ieraudzīt nevienu pazīstamu latviešu mūziķi, gandrīz nedzirdēju latviešu valodu. Daudz krievu tautības klausītāju; iespējams, – arī tūristi.

Vēl viena doma – cik daudz spilgtas baroka laika mūzikas (ja vispār!) dzird skolēni? Vispārizglītojošās skolās, mūzikas skolās, mūzikas vidusskolās, tālāk? Un kā ar to iepazīstina dažādās vecuma grupās? Vai vienmēr mūzikā meklē tikai emocijas + mācās kaut ko no komponistu biogrāfijām? – tad tas ir nejēdzīgi. Vai spēkā postpadomju principi un tēmu mācīšanās no galvas? – tas neved tuvāk mūzikai, bet prom no tās. Starp citu, kolēģe no Igaunijas stāstīja, ka 9. klasē piedāvājusi klausīties kori no Baha “Mateja pasijas”: iespaids daļai skolēnu bijis satriecošs. Ceru, ka mēs nemācām Bahu tikai ar “Labi temperēto klavesīnu”.

Baroks uzdod vēl daudz jautājumu, bet galvenais – tas ir spilgts, un to nevar raksturot tikai ar pierastajām emocionālo stāvokļu kategorijām: no “priecīgs” līdz “bēdīgs”. Toties ar labi pārdomātu atlasi, sapratni un komentāru baroka mūzika varētu izrādīties īsti pieejama arī skolas vecuma bērniem vismaz no desmit gadu vecuma. Šie zināmā mērā didaktiskie spriedumi tādēļ, ka ir sajūta: no kvalitatīvas profesionālās mūzikas apcirkņiem paši smeļam lielākoties labi zināmo, melodiski pievilcīgo un nereti sentimentālo, bet tad – tad jau nevienu hipohondriju, nedz citu gara vai miesas kaiti vis tik lēti ārā no sevis nedabūsim, lai te brauktu vai kādi orķestri, lai vai kā prātnieki mēģinātu iestāstīt, ka mūzika kaut ko ārstē, garu sakārto! Tā arī paliksim, žēlodamies par visu, kā nav, par visu, kas māc! Vai tā arī būsim, paliksim? Savu spēku un grūtību pārvarēšanu apliecinām Dziesmu svētkos. Vai spēsim apliecināt arī gara gudrību un inteliģenci? +33 grādu temperatūrā pierakstītas domas še izteica Zane Gailīte, liela baroka cienītāja.

Tiešām nebija daudz pazīstamu seju, bet tas tādēļ, ka biļetes bija dārgas - līdz 25 Ls., kas baznīcas koncertam ir daudz...Latvieši bija, bet nedaudz. Cena iespaido arī pašus mūziķus, skolēnus un studentus. Dārgajos koncertos vienmēr ir ļoti maz pazīstamu seju, piem: D. Macujevs, ko apmeklēja t.s. "jaunie krievi"...

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu