Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

03. AUG Komentēt

PRIEKA PROVOKĀCIJA CĒSU FESTIVĀLĀ

 

Cēsu mākslas festivāla 2010 atklāšanas koncerts Joy 23. jūlijā Cēsu sporta kompleksā. Piedalās solists Jānis Semjonovs (fagots), Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga, Latvijas Radio koris, diriģents Normunds Šnē

Ieva Rozentāle, Latvijas Televīzija

Vērtējums * * * *

 

 

Ar vērienīgu, salūtam līdzīgu koncertu Joy Cēsu sporta kompleksā tika atklāts Cēsu mākslas festivāls. Koncerta izvēlētā programma kā ciets rieksts izpildītājiem un klausītājiem, bet paši rīkotāji to raksturo ar apakšvirsrakstu: laikmetīgā mūzika un prieks!
Pasākuma tematiskais piedāvājums – prieks– kā galvenā koncerta izjūta, varbūt nebija gluži precīzs. Manuprāt, noskaņu labāk paskaidrotu vārdi “izturība” un “iedziļināšanās”. Programma izvēlēta pamatīga, sākot no igauņa piecdesmitgadnieka Erki Svena Tīra šogad Glāzgovā pirmatskaņotās Astotās simfonijas, līdz pat mūsdienu mūzikas dzīvās leģendas – zviedra Magnusa Lindberga piepildītajai partitūrai Joy (“Prieks”), kas reizē kļuva par koncerta centru un arī noslēgumu. Bet abu ārzemju kolēģu darbu ietvarā – brīnišķīgais jau agrāku atzinību saņēmušais Santas Ratnieces darbs “Sirds bezdelīgas” un pirmatskaņojums – jaunās paaudzes komponista Kristapa Pētersona “Sapnis” fagotam un kamerorķestrim.
Erki Svens Tīrs par Astoto simfoniju saka, ka šīs mūzikas atslēgas formula ir “nepārtraukti būt ceļā”. Viņam taisnība. Simfoniju klausoties, nav vērts ieslīgt analītiskā atsevišķu epizožu “izķidāšanā”, bet ļauties skaņulauku plūsmai, to izmaiņām, sadzirdēt kontrastus, garām slīdošu minimālisma ietekmi, sekot attīstībai, kas darbu dramaturģiski virza uz priekšu…. Trīs daļas seko attacca, tādēļne pārāk garā simfonija šķiet kā vienots elpojums. Lai kā mīlu Tīra mūziku, viņa agrīnākie darbi neparastuma gaidas apmierināja vairāk un pārliecinošāk.
Santas Ratnieces smalkais skaņdarbs ar irāņu dzejnieces Farūkhas Farokhzādes vārsmām, kā arī vairāku ķīniešu dzejdaru pantiem ir savdabīgs šedevrs, kura smalkums neļaujas tikt aprakstīts. Jūtīgā kora faktūra, neparastu instrumentu tembru saspēle uzbur asociāciju gleznas. Darbs tika interpretēts rūpīgi, dzidri, atkal liekot apbrīnot labi pazīstamo Radio kora perfekciju, solistes Ievas Ezerietes gluži neiespējamo balss diapazonu un Sinfonietta Rīga apbrīnojamo precizitāti Normunda Šnē virsvadībā. Ja šādi izpildītāji atskaņo opusu, nav iespējams piedzīvot vilšanos. Tomēr daudzkārt spēcīgāk augšminēto sacerējumu varētu pārdzīvot citā koncertvidē un akustikā.
Ekstravagantu izlēcienu meistars Kristaps Pētersons jaundarbā “Sapnis”galveno lomu iedalījis fagotistam Jānim Semjonovam, un viņš bija uzdevuma augstumos. Kristapa muzikālā darbošanās vienmēr piedāvā kādu pārsteigumu: vēlme šokēt klausītāju – varbūt mazliet apstulbināt, liekot pasmaidīt pašam par savu uztveri, raksturo viņa mūzikas pievienotās vērtības. Tēli, abstrakcijas, atraktivitāte, performances klātbūtne dzīvoja priekšnesumā arī šoreiz. Un pievienotās vērtības plus lielisks mūzikas audums 100% pārliecināja: sākot ar filmmūzikas cienīgiem elementiem, pēkšņiem revolvera šāvieniem,  līdz pat meditatīvām epizodēm mūzikā izstāstīts stāsts, varbūt filma, kuras scenāriju katrs pēc savas gaumes var fiksēt apziņā.
Cēsis pāršalca negaiss, reāls zibens spēriens sablīvēja satraucošas enerģijas plūsmu sporta hallē, bet vēl īstāku dzirksteli uzšķīla Magnusa Lindberga tembrālajām krāsām pārsātinātā partitūra, kurā izmantota arī elektronika. Orķestra darbs ir uzslavu cienīgs, Normunds Šnē laikmetīgās mūzikas koridoros kā apgaismots guru vada mūziķus un zālē klātesošos. Darba harmoniskā pārbagātība, nemitīgi tembrālo ideju uzliesmojumi spektrālisma mērcē, pamatīga klavieru “apstrādāšana” un citi pārsteigumi varbūt nogurdina pieticīgākos klausītājus, kuriem tik daudz nevajag…, taču īsti iepriecina mūsdienīga krāšņuma un pompozitātes draugus.
Gandrīz noslīkstot dāsnajā mūsdienu mūzikas saskaņu jūrā, pārņēma divējādas nojausmas: prieks par augstiem kritērijiem programmas izvēlē, pārliecinošu spēju tos īstenot atzīstamā kvalitātē un mulsums par izvēlēto vietu un veidu kā mūziku piedāvāts klausīties. Īpaši smalkais, vietām tikko jaušamais skaņu audums Ratnieces darbā ar pūlēm bija uztverams dienasgaismas lampu apgaismotajā sporta zālē. Akustika, maigi izsakoties, nebija adekvāta, lai mūziku varētu ne tikai uztvert, bet arī baudīt. Tādēļ šīs brīnišķīgās un sarežģītās programmas atskaņojums un arī viss koncerts šķita kā pašpietiekams akts pašiem mūziķiem un koncerta rīkotājiem. Klausītāju vidū bija arī daudz “iesvaidīto” – liela daļa rīdzinieku, kuriem došanās uz Cēsu festivālu kļuvusi par tradīciju: mākslas kuratori, mākslinieki, muzikologi, pāris režisoru, arī mūsu kultūras ministrs un viņa priekštece. Tas, protams, rada jauku atmosfēru un prieku, ka laikmetīgā māksla nedzīvo tikai Rīgā, tomēr tā pati Rīga to arī bauda, tikai šoreiz izbraukumā. Šis festivāla koncerts vēsturē paliks kā brīnišķīgs kvalitatīvas mākslas pierādījums, zibsnis un starts, no kura festivāls aug tālāk, turpinās un attīstās laikā.


 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu