Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

03. AUG Komentēt

KUR BADS, TUR BRĪNUMI (dažās mākslās mums ir laimējies)

Elektroakustisks stāsts “Pasaka par Kurbadu” Cēsu mākslas festivālā 2010. gada 24. jūlijā “Cīrulīšu dabas takā”. Komponisti Līga Celma, Kristaps Pētersons, Latvijas Radio kora grupa, muzikālais vadītājs Kaspars Putniņš, DJ Monsta, pastaigas pavadonis Gundars Grasbergs, dalībnieki Dzintars Krūmiņš, Valters Sīlis un Gunārs Žideļūns, režisore Zane Kreicberga

Ingmāra Balode
 
Vērtējums * * * * *

 

Režisores Zanes Kreicbergas un spilgta ievērojamu jauno mūziķu loka (tieši šādiem epitetiem pēc kaut vai viena gada priekšnesumu baudīšanas gribas viņus apveltīt) jaunais uzvedums ir viens no šīsvasaras ietilpīgākajiem muzikāli/tekstuālajiem notikumiem. Jau paredzēju, ka tiks iekomponēti koki, ieausta Gauja un radīti tamlīdzīgi sentautiski mūsdienīgi raksti, taču ka tas tiks izdarīts ar minimālu kiča piedevu, reizē nopietni un viegli stāstot kā īstu pasaku īstā vakarā, – uz to cerēt tā uzreiz vis necerēju.

Skaniskā alegorija ar neskaidri nolasāmām beigām (ja neskaita pasākuma apskatā ietverto “atmešanu ar roku”) pulcēja daudzus lielus un mazus apņēmīgus klausītājus; par to, ka pasākuma veidotājiem nudien izdevās izstāstīt pasaku, nevis, teiksim, izmantot pasaku pamatam, kontekstam, tekstam vai vēl nez kādām plakanām parādībām, liecina tas, ka ar vienlīdz patiesu interesi pa Žagarkalna apkaimes dabas takām gāja gan bērni, gan pieaugušie, gan rīdzinieki, gan koncertzāļu deldētāji. Klausītāju vienotība ir viens no pasakas notikšanas pierādījumiem.

Cik tuvumā varēja dzirdēt, bērni pa brīžam veidoja koku šalktajām, ļaužu teiktajām, suņu un vanagu izbrēktajām Kurbada grūtībām un varonībām savu paralēlu stāstu:kāpēc viņš atstāja to zobenu un vai! kā tagad jau bail, vai arī – es gan negribētu nogrimt tādā ūdenī un – viņš jau vienreiz turp aizgāja...

DJ Monsta jauktā skaņu palete, kuras pamatkrāsas šajā “plenērā” veidojuši Līga Celma un Kristaps Pētersons, lika domāt par neierastu pretstatu: to, cik reizē iepriekšnojausta un negaidītu mirkļu pilna bija mūzika “Pasakā par Kurbadu”. Iespējams, tādā vienkāršā klausītāja un meža taku staigātāja garā varu sacīt, ka arī tas ir viens no atskaites punktiem labam mākslas notikumam: pēc notikuma šķiet, ka “tieši tā vajadzēja būt, tā jau es domāju”, savukārt pirms notikuma patiesībā nav nekāda ekspektāciju mugursoma, ko visur līdzi staipīt. Varbūt tādējādi eksperiments jebkurā mākslas jomā sevi attaisno pilnībā, noslēdz savas eksistences loku: ienesis jauno, tas pārtop dabiskajā un tiek dabiski – bez pārsteiguma saucieniem, bet ar pārsteiguma prieku – pieņemts un saprasts.

Lai kā staigātu alegoriskie staigātāji, Kurbadam līdzi doties bija iespējams, un viņa neatlaidība tomēr lika domāt, ka ar roku vis neatmeta; varbūt tā gribas ticēt tikai man,labticīgam skatītājam, bet kopumā es arī ticu, ka viņš, Kurbads, zināja, kurp devās, pat ja uz abām pusēm vienlaikus. Pierakstītās pasakas beigās Kurbads mirst. Lai mežā nebaidītu bērnus un mūs visus ar tautas virzības spilgtās alegorijas reālām beigām, labāk tiešām ticēt, ka “viņš vienreiz jau turp aizgāja”, tādēļ tagad, iespējams, dosies un vēl citus mošķus uzvarēs, ja reiz no pekles izrāvās un gan velnu, gan sumpurni pieveica.

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu