Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

10. AUG Komentēt

MOCARTA REKVIĒMS PŪTĒJU ORĶESTRIM

Profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” sezonas atklāšanas koncerts 2010. gada 5. augustā Rīgas Domā. Piedalās solisti Sonora Vaice, Ilona Bagele, Viesturs Jansons, Krišjānis Norvelis, Profesionālais pūtēju orķestris “Rīga”, Rīgas kamerkoris “Ave Sol”, kamerkoris “Austrums”, diriģents Valdis Butāns.

Armands Znotiņš, mūzikas kritiķis
 
Vērtējums * * *

 Aizvadītajā ceturtdienā Rīgas Domā koncerta apmeklētājiem tika dota iespēja iepazīties ar neierastu Volfganga Amadeja Mocarta Rekviēma versiju – ar instrumentālo partiju pārlikumu pūtēju orķestrim Dezirē Dondeina transkripcijā. Uzreiz jāteic, ka šis koncerts kopumā radīja iespaidu par visnotaļ kvalitatīvi paveiktu darbu – ar virkni iebilžu, bet arī vairākām nepārprotamām veiksmēm un sasniegumiem, lai gan pati ideja par Mocarta Rekviēma pārlikumu pūtēju orķestrim, manuprāt, sevi īsti neattaisnoja.

Pirmām kārtām – Dezirē Dondeina instrumentācija ne īpaši atbilda Mocarta mūzikā paustajām emocijām. Atskaņotāju skaits te bija paredzēts pārlieku lakonisks, ar to problemātisku padarot Rekviēma dramatiskā spēka un traģisko uzbrāzmojumu pilnvērtīgu atainojumu. Otrām kārtām, stīgu instrumentu aizstāšana ar klarnetēm tomēr neizklausījās pārliecinoši un veiksmīgi – neraugoties uz mūziķu panākto spēles precizitāti un toņa piepildījumu, nopūtu intonācijas Rekviēma daļā Lacrimosa izklausījās atsvešinātas un bālas, turpretī orķestra ievadi citiem skaņdarba liriskajiem vai majestātiskajiem posmiem drīzāk atgādināja nevis Mocarta daiļradi, bet gan fragmentus no kāda stilā un izteiksmes līdzekļu izvēlē konservatīva 19. gadsimta komponista sacerējuma solistam ar pūtēju orķestri – īsi sakot, šim pārlikumam pietrūka dziļākas saistības ar Mocarta mūzikas garu un instrumentācijas prasmīguma.

Tomēr vienlaikus Mocarta Rekviēma interpretācija uzrunāja ar valdzinošu muzikālo pārdzīvojumu spektru un pārdomātu māksliniecisko dramaturģiju. Pūtēju orķestra spēle, lai gan varēja būt pilnskanīgāka un atraisītāka, saistīja ar intonācijas tīrību, vienotu ansambļa izjūtu un harmonisku emocionālo ievirzi. Sevi attaisnoja arī izvērstais kora apjoms – dziedājums skanēja plūstoši un apgaroti, iezīmējoties ar krāšņiem dramatiskiem kāpinājumiem un mūzikas raksturam atbilstošu svinīgi cildenu atveidojumu – ar piebildi, ka abu kamerkoru apvienoto spēku sniegumam nāktu tikai par labu arī piesātinātāks un bagātīgāks tembrālais kolorīts. Solistu kvarteta uzstāšanās, kā jau visbiežāk, uzlūkojama kā mākslinieciski nevienmērīga, lai gan ārpus soloepizodēm bija dzirdams, ka visu četru dziedātāju vokālās īpašības teicami papildina viena otru – to vidū spilgtāko iespaidu atstāja Sonoras Vaices izteiksmīgais un dzidrais balss tembrs, kamēr Ilonas Bageles, Viestura Jansona un Krišjāņa Norveļa priekšnesums visumā atbilda ierastajiem priekšstatiem par šo solistu māksliniecisko amplitūdu.

Diriģenta Valda Butāna vadīto interpretāciju no emocionālā viedokļa varēja uztvert kā pietiekami jūtīgu un daudzkrāsainu, bet no racionālā skatupunkta – loģisku un pārskatāmu. Mūzikas ritējumā diriģents bija pratis atrast un akcentēt tur ietvertos kontrastus, un arī šajā Rekviēma lasījumā Kyrie eleison vai Confutatis pausto sāpju un traģikas pretstati Offertorium un Sanctus gaišākajām un apskaidrotajām noskaņām izrādījās gana pārliecinoši, skaņdarba finālā – Agnus Dei un Lux aeterna – noteikti un precīzi atgriežoties pie Rekviēma sākuma daļā izteiktajām sērām. Dažbrīd diriģenta izvēlētie tempi, tostarp Dies irae atskaņojumā, šķita pārlieku lēni, taču to, acīmredzot, noteica nepieciešamība pēc caurskatāma skanējuma Doma komplicētajā akustikā un sabalansēta kordziedājuma ar pūšaminstrumentiem. Kopumā Valda Butāna interpretācija ar atzīstamām sekmēm sekoja divu gadsimtu gaitā par labām atzītām atskaņojuma tradīcijām, un tas neapšaubāmi veicināja stabilu un korektu priekšnesumu – fūgas tika izdziedātas tīri un skaidri, sāpīgi skumjās intonācijas atspoguļotas viennozīmīgi, savukārt dramatiskās epizodes atainotas ar rūpīgi izzīmētiem jūtu uzplūdiem un atkāpēm. Tomēr šai Mocarta Rekviēma versijai pietrūka lielākas diriģenta īstenotas radošās brīvības, individuālāku iezīmju un spēcīgākas emocionālās gammas. Taču kā nepārprotami cildinoša jāraksturo diriģenta prasme panākt vienlīdz izteiksmīgu un spilgtu skanējumu gan korim, gan orķestrim un radīt viengabalainu muzikālo veidolu, kur vienlīdz nozīmīga un kolorīta loma būtu gan orķestra instrumentiem, gan kora balsīm, kas pilnvērtīgi izdodas tikai retajam. Līdz ar to domāju, ka Valda Butāna turpmākā sadarbība ar kamerkori “Ave Sol”, kamerkori “Austrums” un Profesionālo pūtēju orķestri “Rīga” – gan kopā, gan atsevišķi – izklausās cerīga.

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu