Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

23. AUG 3 Komentāri / Komentēt

SĒRAS BEZ TRIUMFA

Pūtēju orķestra “Rīga” koncerts “Mocarts un Berliozs” 2010. gada 17. augustā Rīgas Domā. Diriģents Guntis Kumačevs

Armands Znotiņš, mūzikas kritiķis
 
Vērtējums * *

Nesenais Volfganga Amadeja Mocarta Rekviēma atskaņojums Valda Butāna vadītā Profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” sniegumā raisīja vēlmi uzzināt arī to, kādas sekmes sadarbībā ar šo orķestri būs diriģentam Guntim Kumačevam, un cik veiksmīgs izrādīsies cita Mocarta darba – Desmitās serenādes Si bemol mažorā lasījums līdz ar Hektora Berlioza vokālinstrumentālās “Sēru un triumfa simfonijas” interpretāciju. Diemžēl jāteic, ka, neraugoties uz atsevišķām diriģenta un orķestra mūziķu prasmēm, jaunākais Profesionālā pūtēju orķestra koncerts Rīgas Domā atstāja mākslinieciski pieticīgu iespaidu, padziļinot bažas, ka atrast jaunu galveno diriģentu, kurš būtu spilgta un apdāvināta personība, nepavisam nenāksies viegli.

Mocarta serenāde Si bemol mažorā rakstīta trīspadsmit mūziķu ansamblim – divām obojām, divām klarnetēm, diviem basethorniem, diviem fagotiem, četriem mežragiem un kontrabasam, ļaujot novērtēt atskaņotājmākslinieku savstarpējo saskaņu un tembrālās dotības ierobežota orķestra sastāva ietvaros. No šī viedokļa mūziķu sniegumam bija atzīstamas sekmes – ansambļa saspēle tika veidota brīvi un saliedēti, bet pūšaminstrumentu tembri skanēja visnotaļ pieklājīgi, atsevišķās skaņdarba epizodēs, to skaitā Adagio liriskajā plūdumā, valdzinoši izgaismojot mūzikas emocionālo piesātinātību. Kritiskāki vārdi jāvelta kopējai interpretācijai, kur diriģents spēja atklāt maz no Mocarta serenādē ietvertās apgarotības un aizrautības – nevēloties nonākt pie patētiskām jūtu izpausmēm vai arī, visdrīzāk, necenšoties pēc izteiksmīgākām emocionālām norisēm un izsmalcinātākas noskaņu gammas. Gunta Kumačeva veidotais atskaņojums pārlieku bieži izklausījās sauss un rutinēts, mūziķiem spēlējot bez īpašas iedvesmas. Netīkami šeit traucēja arī intonācijas problēmas, savukārt atskaņotājmākslinieku izvēlētie tempi un raksturi neuzrunāja – pirmajā un ceturtajā daļā komponista iecerētais Molto Allegro bija pārāk saguris, un arī trešās daļas menuetu, kur šajā sniegumā visvairāk saistīja naivās un dejiskās lendlera intonācijas vidusposmā, varēja atainot jūtami līksmāku un dzirkstošāku.

Mocarta serenādes lasījumu galu galā novērtējot kā tipisku vidusmēra atskaņojumu, saviļņojošāku un spēcīgāku izteiksmi gaidīju Hektora Berlioza “Sēru un triumfa simfonijas” interpretācijā – diemžēl nesagaidīju. Berlioza ceturtais un pēdējais devums simfonijas žanrā, pirmatskaņots 1840. gadā kā Francijas valdības pasūtījums Jūlija revolūcijas desmitgades atcerei, liecina par komponista novatorismu skaņdarba koncepcijā un orķestrācijā – grandiozam sēru maršam sonātes formā te seko otrā daļa Adagio – Andantino tempā ar izvērstu trombona solo, un visu noslēdz “Apoteoze”, kur svinīgu un cildenu pārdzīvojumu caurstrāvotais skanējums kļūst triumfāls. Taču koncertā šīs vērienīgās ieceres īstenojums nepavisam neatbilda Berlioza mūzikas garam. Vispirms jau nepatīkami pārsteidza pieticīgais orķestra sastāvs, kas neatbilda pat pilnam pūtēju orķestrim, nemaz jau nerunājot par acīmredzamo pretrunu Berlioza partitūrai, kur nepieciešamas, piemēram, 28 klarnetes, 24 mežragi, 19 trompetes, 16 fagoti, 12 lielās bungas, 12 mazās bungas, 10 pāri timpānu, 10 pāri šķīvju un divi tamtami. Nav pārsteigums, ka līdz ar to orķestra priekšnesums šajā koncertā bija bāls un rezignēts – lai gan diriģents vietām spēja panākt krāšņus dinamiskos kontrastus un vērienīgus dramatiskos uzbrāzmojumus, nebija noslēpjams, ka pūšaminstrumentu sniegumam kopumā pietrūka intensitātes, izteiksmības un spozmes, bet sitaminstrumenti, it īpaši mazās bungas, kuras nezin kādēļ bija novietotas kaut kur baznīcas stūrī, skanēja diezgan smieklīgi un nožēlojami.

Par Gunta Kumačeva vadītā atskaņojuma labāko īpašību jāatzīst diriģenta prasme panākt ritmiski viengabalainu skanējumu, mērķtiecīgas emocionālās izpausmes un līdzsvarotu dinamisko un tembrālo izteiksmi. Tomēr pārsvarā te nācās vērot neiedvesmojošas interpretācijas iezīmes – īpaši neraizējoties par muzikālo dramaturģiju, simfonijas atskaņojums šeit gāja tikai uz priekšu, bez norādēm uz būtiskākajiem formveides akcentiem un kaut cik nozīmīgas skaņdarba jūtu un noskaņu diferenciācijas. Tā rezultātā visas simfonijas gaitā bija grūti atrast kādu epizodi, intonāciju vai pavērsienu, kas patiešām saistītu un uzrunātu – to nevarēja saklausīt ne otrajā daļā “Kapa runa”, kur arī trombona solo skanēja neprecīzi un blāvi, ne komponista paredzētajos pirmās daļas sēru marša kontrastos, ne arī trešās daļas pretstatā iepriekš paustajai traģikai – viss tika spēlēts apmēram vienādi un galu galā garlaicīgi.

Visbeidzot, pēdējo vilšanos sagādāja kora iesaistīšanās simfonijas finālā – ja pirms tam vēl varēja pieņemt, ka atteikšanās no 19 tromboniem vai 14 ofikleīdiem notikusi tādēļ, lai nenomāktu kora dziedājumu, tad vērienīgā, no trim koriem – Rīgas kamerkora “Ave Sol”, Rīgas biznesa skolas jauktā kora un Ādažu novada jauktā kora “Jumis” – veidotā vokālā apjoma neatbilstība reālajam skanējumam šīs ilūzijas izgaisināja, un bail pat iedomāties, cik nevarīgi katrs no šiem koriem izklausītos atsevišķi – sieviešu balsīm acīmredzami pietrūka skanīguma, jebkādas tembrālās izteiksmības un vokālo nianšu, savukārt vīri izskatījās vienīgi pēc dekorācijām.

Noslēgumā atliek vien pieminēt – pat ja Hektoram Berliozam varētu pārmest pārspīlētu atskaņotāju skaitu, kas neatbilstu mūzikas satura patiesajai nozīmībai un radītu pārāk nopietnas grūtības tās iedzīvināšanai realitātē, ir taču vēl arī “Fantastiskā simfonija”, “Harolds Itālijā” un “Romeo un Džuljeta” – protams, ar piebildi, ka tad, ja arī tur, labu gribot, kāds izdomās aizvākt basklarneti, kontrfagotu, arfu un trijstūri, kaut kas no pirmā acu uzmetiena varbūt gluži netverams, tomēr nenoliedzami svarīgs tiks neglābjami zaudēts.

kas ta nu Riigas tromboniem noticis, ka dabuujushi Znotinja braazienu???tie tak puuta brangi...

Tik daudz paviršību("basklarnete, izvēlētie tempi, kontrfagots, dekorācijas, arfa, mazās bungas baznīcas stūrī, pilns pūtēju orkestris, trijstūris, adagio), savdabigu izteikumu un nekorektu pielīdzinājumu vienā rakstā. Laikam tikai Rīgas kungi tā var atļauties rakstīt-savārīt kļūdu putru un likt to strebt muzikantiem, dirigentiem, solistiem, dziedatajiem. Tas nerada ticību ari muzīkas apspriešanai rakstā. Paldies par koncertu.

Jāteic, es ar savu brilli nekādas īpašas rakstības šausmas recenzijā neatrodu. vVarbūt, ka agrāk kas briesmīgs bijis un ticis labots, bet , piemēram, par mazo bungu izvietojuma aprakstu tak nevar būt nekādu iebildumu. Palieku neizpratnē, kas recenzentam tik ļoti kodis...

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu