Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

21. JAN 1 Komentāri / Komentēt

LATVIEŠU SIMFONISMA JAUNATKLĀSMES

 

Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts 2010. gada 16. janvārī Lielajā ģildē

Armands Znotiņš, mūzikas žurnālists

Vērtējums * * *

 

  Viens no hronometrāžas, orķestru, diriģentu un pieaicināto solistu skaita, pirmatskaņoto jaundarbu un nu jau arī publikas intereses ziņā vērienīgākajiem ikgadējiem koncertiem – latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts – arī šoreiz, 2010. gada 16. janvārī Lielajā ģildē, tika gaidīts ar nepacietību. Tiesa, viens no galvenajiem programmas veidotāju solījumiem – Imanta Kalniņa Koncerts obojai ar orķestri – tā arī nepiepildījās, kas, godīgi sakot, īpaši nepārsteidza, taču, ņemot vērā aculiecinieku apgalvojumus, ka skaņdarba partitūra patiešām eksistē, neesmu atmetis cerību šo mūziku tuvāko mēnešu laikā tomēr dzirdēt; neraugoties uz to, 16. janvāra koncertā netrūka Imanta Kalniņa daiļrades parauga – Sestās simfonijas trešā daļa, triju pirmatskaņojumu – Andra Dzenīša Koncerta klarnetei ar orķestri “Pilsētas tulkots”, Alvila Altmaņa Koncerta kontrabasam ar orķestri un Imanta Mežaraupa skaņdarba mecosoprānam un orķestrim “Jau ziemiņa kājas aun” – radīto jaunatklāsmju un – visam pāri – Marģera Zariņa Concerto grosso
atstātā pārsteiguma. Kopumā var teikt, ka šis bijis viens no kolorītākajiem, savdabīgākajiem un dīvainākajiem simfoniskās mūzikas koncertiem pēdējo gadu laikā – gan labā, gan arī nomācoši kaitinošā ziņā.

 

   Iepriekšminētos iespaidus pirmkārt un galvenokārt izsauca pati mūzika, jo orķestru sniegums šeit ne pārsniedza, ne arī pameta novārtā ierastās kvalitātes. Normunda Šnē vadītais kamerorķestris Sinfonietta Rīga Dzenīša darbā pienācīgi atspoguļoja būtiskākās laikmetīgās mūzikas īpašības. Normunda Vaiča vadītajam Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim un Liepājas simfoniskajam orķestrim ar tā jauno galveno diriģentu Atvaru Lakstīgalu turpretī, samērā brīvi atainojot neoromantisku un neoklasicistisku krāsu un noskaņu spektru; autora individuālās mūzikas valodas adekvātā atveidē tomēr visvairāk pārliecināja Latvijas Nacionālās operas orķestris Atvara Lakstīgalas vadībā ar Zariņa Concerto grosso. Bija jūtams, ka visi orķestri un to diriģenti koncertā atskaņotajai latviešu mūzikai pievērsušies ar nopietnu uzmanību – ansambļa spēle, pirmkārt, stīgu grupā, bija saliedēta, pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu skanējums – diezgan skaidrs un precīzs, mākslinieciskā dramaturģija un dinamikas, tempu un faktūras nianses īstenotas rūpīgi un pārdomāti; līdztekus tam stīgu instrumentu tembrus arī šoreiz varēja vēlēties jūtami kolorītākus un piesātinātākus, orķestru ritma izjūtu – spriegāku un plastiskāku, savukārt diriģentu veidotajās interpretācijās – spēcīgāk izteiktas savstarpēji atšķirīgas radošās individualitātes.
   Mākslinieciski kontrastējošu personību, spriežot pēc atskaņotajiem jaundarbiem, turpretī netrūka komponistu vidū. Andra Dzenīša Koncerts klarnetei ar orķestri, ar stilistikā un noskaņu gammā viengabalainu skaņdarba lasījumu uzstājoties Guntim Kuzmam, neapšaubāmi bija spilgtākais, avangardiskākais un vienlaikus arī diskutablākais 16. janvāra pirmatskaņojums. Klarnetes koncerta koncepcija, pievēršoties mūsdienu lielpilsētas postmoderno reāliju un izjūtu distancētam atspoguļojumam, saistīja tikpat lielā mērā kā klarnetes un orķestra, personisku impulsu un urbānistisku ainu pretstati, popārtam vai fotoreālismam radniecīgu tembrālo krāsu tiešums un grafiska precizitāte, un klubos dzirdamās deju mūzikas inspirētā, ritmisko struktūru komplicētā polifonija, šajā ziņā, starp citu, ne ar ko neatšķiroties no Johana Okegema, Žoskēna Deprē un daudzu citu renesanses vai viduslaiku autoru kompozīcijas tehnikas pamatprincipiem. Diemžēl, atšķirībā no Nīderlandes skolas komponistiem, Dzenīša skaņdarbs uzrunāja jūtami mazāk, pārlieku izteiktās raksturu un intonāciju vienveidības dēļ – lai gan autors koncerta programmā rakstījis, ka uz izvēlēto gluži nekonkrētas lielpilsētas tematiku raudzījies kā etnologs vai antropologs, šāds visnotaļ vilinošs skatupunkts sevi tomēr nav attaisnojis – domāju, ka tiešāks, kaismīgāks un līdz ar to arī kontrastaināks un niansētāks vērojums šim darbam nāktu tikai par labu. Jā, protams, pilnībā pieļauju, ka mūsdienu pasaule labāku mūziku nav pelnījusi, taču pēc mana ieskata māksla visos laikos ir radīta galvenokārt kā absolūts pretstats apkārtējās realitātes bezjūtībai un trulumam. Lai nu kā, Dzenīša jaunākais skaņdarbs ir raisījis nopietnas pārdomas vismaz par mūzikas sociālo dabu.
   Alvila Altmaņa Koncerts kontrabasam ar orķestri – pirmais šī žanra paraugs latviešu mūzikā – no Andra Dzenīša Koncerta klarnetei atšķīrās tik lielā mērā, ka vēl izteiktākus pretstatus starp divu vienlaikus strādājošu komponistu daiļradi grūti iedomāties. Kontrabasa koncerta mūzikas valoda vistuvākās asociācijas saistīja ar atsevišķiem Ilonas Breģes, Selgas Mences un Viļņa Šmīdberga darbiem, autoram apzināti pievēršoties neoromantiskai izteiksmei un liriski psiholoģiskam vēstījumam diapazonā no pastorālas tēlainības līdz tembrāli un dinamiski krāšņām, bet emocionāli tikpat atturīgām jūtu izpausmēm. Altmaņa darbu uztvēru ar ieinteresētām simpātijām, un nevar teikt, ka šī mūzika garlaikoja – viennozīmīga veiksme te bija solopartijas liriskās kantilēnas sasaukšanās ar orķestra mūziķu atainoto noskaņu spektru un komponista prasme veidot loģisku tematisko attīstību līdz ar izsvērtu tembrālo balansu un pārskatāmu māksliniecisko arhitektoniku. Būtisku ieguldījumu šo muzikālo parametru pienācīgā atklāsmē sniedza Gunārs Upatnieks, atkal ļaujot pārliecināties par to, ka solistam piemītošais kontrabasa tonis ir gaišs un skanīgs, bet interpretācija emocionāli bagātīga un apgarota. No otras puses, jāatzīst, ka arī Altmaņa koncerts izklausījās pārlieku vienveidīgs – tas, ka šī mūzika nekādu īpašu pārsteigumu neizraisītu arī 1910. gadā Nikolaja Alunāna vai Artūra Bobkovica vadībā, vēl nebūtu nekas traģisks, taču visvairāk neiedvesmoja izteiksmīgu tempa, rakstura un muzikālo motīvu kontrastu trūkums. Kas arī ir izskaidrojums, kādēļ orķestri un diriģenti, ja vēlas kaut ko atskaņot no neoromantisma mākslas, parasti izvēlas Sibēliusa, Nilsena vai Elgara, nevis Altmaņa mūziku. Publika kontrabasa koncertu uztvēra ļoti atsaucīgi, un jācer, ka pirmatskaņojums nepaliks pēdējais.
   Pamatīgs kritiens pagātnē izrādījās arī Imanta Mežaraupa un Imanta Kalniņa mūzika. Imanta Mežaraupa darba – “Jau ziemiņa kājas aun” ar latviešu tautasdziesmu vārdiem un arī melodijām – pirmatskaņojumā dziedātāja Ieva Parša turpinājusi sadarbību ar Liepājas simfonisko orķestri, un arī šoreiz interpretācija izdevusies vokāli krāšņa un izjustu pārdzīvojumu caurstrāvota. Ne tik lielā mērā pārliecināja komponista sekmes centienos atrast jaunus rakursus folkloras intonāciju un izteiksmes līdzekļu atainojumā – orķestra pavadījuma polimodalitāte un poliritmija līdz ar niansēto instrumentālo kolorītu patiešām uzskatāmi par veiksmīgiem atradumiem, taču muzikālā kopaina vienalga šķita plakātiska, ar vienmuļām un pārāk bieži atkārtotām noskaņām, un vietām arī latviešu tautasdziesmu izpratnei neatbilstoši sentimentāla. Piedevām vēl grūti iedomāties, kāda varētu būt šī skaņdarba turpmākā nākotne, ņemot vērā to, ka komponists droši vien jau darba procesā nonāca pie atziņas, ka ārvalstu interpreti to, visticamāk, nekad un nekur neatskaņos, savukārt Latvijā gandrīz visa trimdā dzīvojošo vai dzimušo autoru mūzika ir laimīgi aizmirsta... Liepājas simfoniskā orķestra tūlīt pēc tam spēlētā Imanta Kalniņa Sestās simfonijas “Balle pilī” bija uzskatāms paraugs pēdējos divdesmit gados tapušās Kalniņa daiļrades zīmīgākajām īpašībām – demokrātiska, dekoratīva un virspusēja; melodiskie vijumi tie paši, arī tematiskās attīstības paņēmieni līdzīgi, taču dziļākā jēga zudusi.
   Lielāko koncerta jaunatklāsmi – ar aizrautīgu pianista Raimonda Petrauska un klavesīnistes Agneses Egliņas uzstāšanos un līdzās orķestrim būtisku lomu arī stīgu kvartetam (Svetlana Okuņa, Maija Siliņa, Regīna Maļecka un Inga Sunepa) – programmas veidotāji tomēr bija pataupījuši lielkoncerta beigām. Lai gan arī par to, godīgi sakot, varēja iedomāties iepriekš. Jo, raugi, “atraktīvs, jocīgs, noskaņās krasi mainīgs un viegli džezisks skaņdarbs” muzikologu dubultrunā parasti nozīmē “sarkastiska parodija ar farsa iezīmēm, kuru komponists rakstījis ar nolūku paņirgāties, bet īsti nav sanācis”. Grūti iztēloties, ko 1968. gadā patiešām vēlējās pateikt Marģeris Zariņš, rakstot Concerto grosso klavierēm, klavesīnam un simfoniskajam orķestrim, un ko domāja Leonīds Vīgners, uzņemoties šī darba pirmatskaņojumu, jo rezultāts ir gan stipri izaicinošs un intriģējošs, gan arī nedaudz paviršs un pārlieku nesavākts – skaņdarba forma ir izplūdusi, bet muzikālās tēmas komponists uzkrītoši bieži mainījis, vienu pametot, lai vietā uzreiz ņemtu citu, diemžēl ne īpaši atšķirīgu. Trijdaļu ciklā šeit vienkopus samestas neoklasicisma iezīmes, brutāls ekspresionisms, aleatorika, atonālas struktūras, uzstājīgi primitīvi tonāli motīvi un populārā mūzika – ne jau nu džeza alūzijas, bet kaut kas stipri līdzīgs Raimondam Paulam pie klavierēm tajos pašos 60. gados – kopiespaids galu galā sanācis iespaidīgs, bet pārāk dīvains, lai to varētu uztvert pavisam nopietni, un pārāk indīgs, lai to noturētu vienīgi par nevainīgu rotaļu. Iespējams, ka no šajā lielkoncertā dzirdētajiem darbiem Zariņa Concerto grosso patiešām ir vislabākais, ko spēlēt arī ārzemju mūziķiem, bet tādā gadījumā es tomēr ieteiktu sākt ar “Grieķu vāzēm” un “Partitu baroka stilā”.
   Kā jau minēju, vērienīgajā koncertā garlaikoties nenācās, tomēr te iepazītā mūzika neradīja arī pārāk daudz sajūsmas. Saprotams, ka vienā koncertā nevar ietvert visu, tādēļ varu vien izteikt vēlmi, lai līdzās šogad svinamajai Marģera Zariņa daiļradei netiktu aizmirsta arī Jāņa Ivanova un Ādolfa Skultes daiļrade, lai regulārā koncertpraksē arī Latvijā parādītos Tālivalža Ķeniņa un Gundara Pones simfoniskās partitūras, un lai kāds komponists no Andra Dzenīša paaudzes pievērstos ne tikai instrumentālā koncerta, bet arī simfonijas žanram. 2010. gadā izskanējušais latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts turpretī ir ar uzviju sasniedzis kaut vai tikai vienu vienīgu mērķi – atstāt paliekošas atmiņas par katru cenu, vienalga, kādas, un arī tas nav nemaz tik maz.

 

 

Piedevām vēl grūti iedomāties, kāda varētu būt šī skaņdarba turpmākā nākotne --------------------------------- To absolūti nav grūti iedomāties... Un sekojošais arī būs drīzāk vēlamais, nekā reālais:

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu