Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

07. SEP Komentēt

KANČELI SUĢESTIJA

13. Starptautiskā garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts 2010. gada 4. septembrī Rīgas Domā. Piedalās Egils Siliņš (baritons), Maksims Risanovs (alts), Valsts Akadēmiskais koris “Latvija”, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Māris Sirmais

Armands Znotiņš, mūzikas kritiķis
 
Vērtējums * * * *

Viens no visvairāk gaidītajiem Garīgās mūzikas festivāla notikumiem – ja ne katru gadu, tad tomēr ar pietiekamu intensitāti – ir ievērojama mūsdienu komponista autorkoncerts. Festivāla viesu vidū bijuši Džons Taveners, Valentīns Silvestrovs, Aleksandrs Knaifels un Sofija Gubaiduļina, taču šogad uz Rīgu savā 75 gadu jubilejā atbraucis gruzīnu komponists Gija Kančeli. Festivāla noslēguma koncertā izskanēja divi komponista lieldarbi – Latvijā pirmoreiz atskaņotais “Neskumstiet” (Don’t Grieve) baritonam un orķestrim un viens no Kančeli pazīstamākajiem opusiem – “Stiksa” (Styx) altam, korim un orķestrim. Šo skaņdarbu mākslinieciskās kvalitātes un interpretu veikums cerības uz suģestējošu un pietiekami novatorisku muzikālo pārdzīvojumu arī piepildīja, lai gan kopiespaids un atsevišķas detaļas gluži nevainojamas tomēr nešķita – gan interpretācijas nianšu un akustiskās telpas, gan pašas mūzikas ziņā.

2001. gadā pabeigtajā vokāli simfoniskajā partitūrā “Neskumstiet” un 1999. gadā tapušajā “Stiksā”, ar tikpat vērienīgu apjomu un vēl lielāku atskaņotāju skaitu – solista vietu te ieņem alts, savukārt orķestrim pievienojas jauktais koris, neatsakoties arī no kolorītām instrumentālām krāsām – akordeona, klavierēm, klavesīna – vērojamas gan līdzības, gan arī zīmīgas atšķirības. Pirmām kārtām – pārsteidzoša ir komponista spēja radīt individuālu emocionālo pasauli, veidojot to no dziedošām un trauslām melodiskajām līnijām – pavisam vienkāršām un uzskatāmām, kuras vienlaikus nekļūst ne nodeldētas, ne banālas, un valdzinošām harmoniskajām vertikālēm, kuras pārsvarā ir konsonantas, tomēr saglabā iekšēju spriegumu. Līdztekus Gijas Kančeli mūzikas vēstījums nepārprotami atšķiras no komponista domubiedru – Arvo Perta vai Henrika Mikolaja Gurecka darbiem – pretstatā minimālisma inspirētu struktūru matemātiskajai precizitātei un intravertajam veidolam Kančeli skaņumāksla ir subjektīvāka, romantiskāka, atraisītāka – apgarota tīrība šeit mijas ar neslēptu dramatisku saviļņojumu, turpretī skaidrai, izretinātai faktūrai pretstatīti ekspresīvi skaņu kompleksi un kāpināta dinamika; šie mākslinieciskie parametri patiešām atbilst Rodiona Ščedrina spriedumam par Kančeli “kā askētu ar maksimālista temperamentu”.

Arī komponista būvētā muzikālā dramaturģija neļauj garlaikoties – skaņdarbu liriskajā plūdumā ievijas saistoši tembrālie pavērsieni – kokpūšaminstrumentu soloepizodes dialogā ar stīgu orķestra sabalsojumiem vai spējiem sitaminstrumentu akcentiem, negaidītu melodisko intonāciju izgaismojumi un jauni emocionālie rakursi, savukārt šajā noskaņu gammā pastāvīgi ielaužas trauksmaini dramatiski kontrasti, kas tikpat negaidīti apraujas, mūzikas ritējumam piešķirot intensitāti un sasprindzinājumu. Te izpaužas apbrīnojamā Kančeli prasme trīs taktu ietvaros likt izaugt muzikālai kulminācijai un tikpat pēkšņi to apstādināt, atgriežoties pie cildenas, apskaidrotas kontemplācijas. Tā visa rezultātā Kančeli mūzika, kura, citējot pašu autoru, bieži vien ir skumja un pat traģiska, vienlaikus nebūt neatstāj drūma izmisuma vai melnas ekspresijas iespaidu – skaņdarbu radītās izjūtas beigu beigās tomēr ir gaišas, garīguma un cerību caurstrāvotas.

Priekšstati par katru no koncertā atskaņotajiem Gijas Kančeli darbiem tajā pat laikā bija atšķirīgi un nesajaucami. “Neskumstiet” baritonam un simfoniskajam orķestrim rakstīts, izmantojot vienpadsmit ievērojamu dzejnieku tekstus – no Viljama Šekspīra līdz Josifam Brodskim – un arī paša komponista dzejas un prozas rindas, taču, neraugoties uz šādu daudzveidību, skaņdarbā nenoliedzami panākta poēzijas un mūzikas saplūsme. Autora izvēlētā formveide šķita nedaudz par kaleidoskopisku un nevienmērīgu; katrā ziņā skaņdarba otrajā pusē emocionālie un strukturālie modeļi jau atkārtojās, un, domāju, ka šim darbam nekas slikts nenotiktu, ja tas būtu par trešdaļu īsāks.

Salīdzinājumā ar iepriekšminēto partitūru vokāli simfoniskajam opusam “Stiksa” piemita viengabalaināks plūdums un formas virzība – šeit savukārt, tāpat kā citā Māra Sirmā vadībā interpretētā darbā “Bezjēdzīgais karš” (Amao omi), Kančeli skaņās iedzīvinājis autoram nozīmīgus gruzīnu valodas vārdus un frāzes, kam līdzās mūzikā iekļaujas arī Šekspīra lugas “Ziemas pasaka” fragmentu. Cits jautājums, ka arī šī skaņdarba gaitā ik pa laikam ietvertie disonantu akordu un kardināli kontrastējošas dinamikas cirtieni izklausījās pārmēru kinematogrāfiski, raisot vēlmi dzirdēt šo dramatisko akcentu plašāku attīstību, kas būtu līdzsvarota ar šķietami statiskajām ainām, bet tāda, acīmredzot, ir Kančeli stila neatņemama iezīme.   

Diriģenta Māra Sirmā vadītās interpretācijas atbilda Gijas Kančeli daiļradē paustajam vēstījumam – atskaņojuma emocionālajam piepildījumam uzrunājot ar koncentrētu spriegumu. Vienlaikus jānovērtē arī kora un orķestra tembrāli dinamiskais balanss, saspēles saliedētība un intonācijas tīrība. Par augsta līmeņa priekšnesumiem jānosauc solistu uzstāšanās – Egila Siliņa dziedājumu raksturoja vokāla stabilitāte, izkopts tonis un smalka nianšu un krāsu gamma, precīzi intonējot arī tās notis, kuras gluži neietilpst basbaritona diapazonā. Savukārt altista Maksima Risanova spēle pieskaitāma pie koncerta spožākajām vērtībām – par to liecināja solista interpretācijā ietverto emociju daudzveidība, skaists, individualizēts instrumenta tonis un brīvs, atraisīts solopartijas lasījums apvienojumā ar izcilu muzikalitāti un profesionālu meistarību. Jāatzīst tomēr, ka koncerta ritējums izsauca arī vairākas iebildes – Valsts Akadēmiskā kora “Latvija” un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra skanējums vairāk nekā citkārt bija masīvs un monolīts, izpaliekot jūtamākai orķestra grupu diferenciācijai, tiešākām un izteiksmīgākām vokālajām līnijām, viennozīmīgai un nepārprotami uztveramai atskaņotājmākslinieku reakcijai uz komponista paredzētajiem emocionālajiem impulsiem. Visticamāk, šādu iespaidu lielā mērā noteica Doma akustika, un abi šeit dzirdētie Kančeli darbi spilgtāk un veiksmīgāk izskanētu koncertzālē – katrā ziņā ar šai mūzikai atbilstošāku akustisko telpu labprāt sastaptos, piemēram, nākamajā Valsts Akadēmiskā kora koncertprogrammā.

Lai nu kā, Garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts sagādāja patiesu prieku, liecinot, ka Gija Kančeli ilgstošus domubiedrus un radošus līdzgaitniekus atradis arī Latvijā. Ceru, ka nākotne te atnesīs atskaņojumus ne tikai komponista vokālinstrumentālajiem darbiem, bet arī simfoniskajai mūzikai – kādai no septiņām simfonijām vai liturģijai “Sēroja vējš” altam un orķestrim.   

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu