“Rudens kamermūzikas festivāls” neapšaubāmi ir viena no senākajām tradīcijām mūsu koncertdzīves ainavā, iestiepjoties (cik atceros no savas aktīva koncertgājēja pieredzes) teju divu desmitgadu pagātnē. Šogad festivāls izvēlējies izmeklētas delikateses un pat pa vienam otram notikumam, kuram kamermūzikas vārds būtu stipri vien ar grūtībām pievelkams. Taču ko gan neizdarīsi atraktivitātes dēļ, bez kuras šodien klausītāju zālē neiedabūsi. Ja ņemam par etalonu Mālera Astoto simfoniju, protams, teju katru simfonisko darbu varam saukt par kamermūziku.

Festivāla iesākums – kvalitatīvi spožs, dāvājot patiesi pilnajai Lielās ģildes auditorijai uzreiz vairākus spīdekļus. Jāteic gan, ka neliela daļa programmas uz šīs pašas skatuves dzirdēta jau pirms dažiem mēnešiem Kremerata festivāla Rīgas maratonā, taču dažam labam priekšnesumam klāt nākuši svaigi štrihi. Ekonomijas ziņā visneizdevīgākā šoreiz šķiet Gidona Krēmera klātbūtne (ak, es aprēķinātājs!), atgriežoties pie šī gada jubilāra Gijas Kančeli Bridges to Bach miniatūras, kas kuplina ciklu Art of Instrumentation. Orķestra sirds un instrumenta burvja klātbūtne šķita gluži mirāžiska, spēji parādoties tikai nelielā miniatūriņā, kurā, jāteic, pārāk daudz nošu nav. Protams, ne jau žilbinošs efekts ir galvenais, taču Kančeli citādi interesantais darbs (skat. manu vasaras recenziju par Kremeratas festivāla noslēgumu) likās nedaudz neobligāts ķeksis Krēmeram un gruzīnu jubilāram par labu. Nu tad vismaz ko lielāku mums par prieku!

Ļoti šoreiz iepriecina Andrejs Osokins – pretēji pierastajam grandiozumam un milzu ambīcijām jauno pianistu šoreiz klausāmies gluži hrestomātiskā, tehniski salīdzinoši vienkāršā darbā – Johana Sebastiāna Baha fa minora klavierkoncertā (BWV 1056), kura tēmas atpazīst teju katrs mūzikā pat neiesvaidīts klausītājs. Interpretācija (bez diriģenta) nebija slikta, tomēr Baha daudzstāvu enerģētiskais kosmoss, ko iespējams iztulkot ne ar tehnikas, pat ne ar izpratnes, bet drīzāk ar jušanas un iekšējas meditācijas palīdzību, šoreiz vismaz man izpalika. To gan nevarētu teikt par Andreja post factum dāvāto ģēnija korāli Ich ruf zu Dir, Herr Jesu Christ – pārdomāta un izsvērta katra nots garīgajā konstrukcijā, superlēnajā tempā, spējot izvairīties no sentimenta un pārspīlētības. Vienreizējs baudījums, kas liek apstāties laikam, un tas Baha mūzikas gadījumā notiek pie ļoti lielām veiksmēm.

Komponistu klātbūtnē izskan divi pirmatskaņojumi – jaunā krievu izcelsmes talanta Jevgēņija Šarlata Capriccio après Bach un Kristapa Pētersona vasarā jau dzirdētais “Šahs” jaunā versijā. Manas pārdomas par Kristapa darbu arī bija lasāmas iepriekš. Toreiz pārmestais mērķa sasniegšanas iztrūkums šoreiz opusam nepiemīt. No monolīta sacerējuma Kristaps darbu pārveidojis par kontrastainu, spēles azarta tēlojumam pievienojot tembrāli kontrastējošu dāmas portretu, it kā saulei pievienojot mēnesi – in saslēdzot ar jan, un tādējādi iegūstot harmoniju un tiecību, izaugšanu, saliešanos vienam no otra un atpakaļ pirmsākuma brīvajā, atraisītajā polistilistiskajā rakstības manierē. Cita lieta!

Jevgēņija Šarlata kompozīcijai, kuras kodolu – zināmu Baha tēmu – apvij piecu vijoļu solo un ko pubika uzņēma ar sajūsmu, gan manā uztverē šāda tiecība nepiemita. Virtuozums, spēlētgrūtums un krāšņums (kas neizpalika piecu lielisku Kremerata vijolnieku spēlē) nav vienīgais mūzikas mērķis. Profesionāli strādāts un apstrādāts, šis skaņu pineklis liek uzdot jautājumu – jā, bet kāpēc? Kāpēc un par ko ir šī mūzika? Gluži kā kaprīze tā neuzrunā vai arī tai pat nav jāuzrunā – kaprīze ir iegriba kaut ko radīt, iespējams, pat bez īpaša mērķa. Bet man kā klausītājam jebkāds mērķis vienmēr tomēr liekas svarīgāks pār dekoratīvismu un ornamentu krāšņumu. Gribētos iepazīt arī citas šī autora kompozīcijas, lai labāk izprastu viņa domas ceļus!

Mērķtiecības trūkumu nevar pārmest ne Rihardam Štrausam, ne Aināram Rubiķim. Atminos, pusaudža gados apjomīgās “Metamorfozes”šķita viens no garlaicīgākajiem mūzikas vēstures piemēriem. Sen nedzirdētas, šoreiz tās atstāj pilnīgi pretēju sajūtu. Interesanta savulaik likusies Štrausa vēlme stīgu orķestri nedalīt pierastajās lielajās grupās, bet gan traktēt kā milzu kameransambli ar individuālu līniju daudzveidību. Šajā uzbūves un laika simbiozē gan ir savas bedres, kurās ansambļa masveidīgums sāk kļūt masā nomācošs un mazkontrastains, taču kopums beigu beigās ir telpiskuma un dziļa stāsta pilns.

Pilnīgi visos darbos gribas uzsvērt Aināra Rubiķa jūtīgo, trauslo un galēji ekspresīvo enerģiju, kuras radītajiem žestiem kā nokaitētiem nervu galiem sekoja orķestris. Reta veiksme šīsreizes sadarbībā, kas īpaši vainagojās “Metamorfozēs”. Šo interpretāciju būtu vērts tiešā trāpījumā “iešaut” kādā ciešripā un izdot slavenā ierakstu kompānijā. Tāpat arī Kristapa Pētersona opusu.

Tā kā tas ir tikai sākums – varam sagaidīt lielas, jā, ļoti lielas lietas.