Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

21. Komentēt

NOTIS UN CILVĒKI

Koncerts “Jānim Mediņam 120” 2010. gada 10. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā. Piedalās solisti  Aira  Rūrāne, Inga Šļubovska, Kristīne Gailīte, Ilona Bagele, Kristīne Zadovska, Ieva Parša, Olga Jakovļeva, Andris Ludvigs, Jānis Apeinis, Krišjānis Norvelis, Kārlis Seržants, Latvijas Nacionālās operas orķestris, diriģents Andris Veismanis.

Zane Prēdele, muzikoloģe
 
Vērtējums * * * *

 

 Jau oktobra sākumā klīda runas, ka Jāņa Mediņa 120. gadskārtas atceres koncerta mēģinājumu process operas mūziķiem būs ciets rieksts, jo svētku koncerta programma jāapgūst no rokraksta notīm. Ar roku pārrakstītās nošu partitūras Jāņa Mediņa dzīvē bijušas uzticīgas likteņa pavadones. Iesākumā – pašam bagātīgi rakstot savas mūzas iedvesmoto skaņu mākslu, vēlāk trimdā (ne)pagurstoši pacietīgi pārrakstot citu autoru notis un īsajā Latvijas apciemojuma reizē ar vājo acu gaismu diktējot savam “privātsekretāram”pēdīgos gaišos iedvesmas zibšņus ar Mirdzas Ķempes dzeju. Latvijas Radio 3 “Klasika” tiešraidē klausoties Vilmas Cīrules atmiņu vēstis un Reiņa Zariņa iespaidus, iestudējot Jāņa Mediņa Klavierkoncertu, tiek atklāts, ka mūzika apgūta vai nu lapiņu pa lapiņai, vai arī pusgadu sēžot pie solista partijas gluži kā pie rekordgrūtākā skaņdarba. To uzzinot, pārņem divējādas jūtas. Vienlaikus gan prieks par to, ka Jāņa Mediņa mūzikas veiksmīga interpretēšana prasa zvērīgu darbu (pianista Reiņa Zariņa lietots apzīmējums), gan arī skumīgums, ka vēl 120. dzimšanas dienā Jāņa Mediņa simfoniskās mūzikas partitūras guļ bibliotēku plauktos rokrakstā. Tomēr komponista dzimšanas dienai veltītais svētku koncerts bija izdevies, un tam piemita daudz mirdzuma – kā Latvijas dzintaram. Vienā vakarā dzirdot gan Jāņa Mediņa opermūzikas ārijas, gan simfoniskos skaņdarbus un vainagojumu ar Latvijas himnu svētku kantātē “Latvju dziesma”, reti kurš klausītājs teiks, ka vakaru pavadījis remdenā latviešu mūzikas gaisotnē.

Koncerta atmosfēra it vijīgā dejas plūdumā jau ar pirmā skaņdarba taktīm – “Rožu valsi” no baleta “Mīlas uzvara” – Latvijas Nacionālās operas orķestra un diriģenta Andra Veismaņa interpretācijā šķita kā elegants ceļojums uz 30. gadu Latviju. Koncerta atklāšana ar retro mūzikas šarmu neviļus atgādināja par aizgājušo laiku Latvijas sabiedrību un inteliģences aprindām, kas pulcējās un klausījās šādus latviešu mūzikas svinīgos koncertus. Vai tie viņus izklaidēja? Kādas jūtas mūzika raisīja latviešos?

Divi opermūzikas fragmenti no operas drāmas “Dievi un cilvēki” un bērnu operas “Sprīdītis”  bija izraudzīti ļoti veiksmīgi koncerta iesākumam un radīja tilta un pat dramaturģiska kāpinājuma sajūtu visas pirmās koncertdaļas ietvaros, ko ne vienmēr var paveikt ar opermūzikas numuriem. Tikpat kā nedzirdētie Jāņa Mediņa opermūzikas fragmenti izskanēja radoši svaigi un ar solistu jūtīgu pašatdevi. Jāteic, gan Berenikas un Hora duets no operas “Dievi un cilvēki”Airas Rūrānes un Andra Ludviga lasījumā, gan Sprīdīša sapnis no operas “Sprīdītis” ar mūsu operdziedātāju skaistu plejādi diriģenta Andra Veismaņa vadībā koncertatskaņojumā patiešām spēja uzburt latviešu operkomponista Jāņa Mediņa emocionāli spriego “lielo”valdnieku un silti smeldzīgo “mazo” varoņu galeriju, liekot labi sadzirdēt arī orķestra tembru krāšņo paleti viņu tēlojumam.

Pirmās daļas noslēgumā skanēja Jāņa Mediņa Klavierkoncerts, kurā solists Reinis Zariņš ar brīnišķīgu toni veidoja katru dramatisko kāpinājumu, meklēja dinamikas nianses un uzturēja vēstījuma ekspresiju. Ar neatslābstošu interesi varēja sekot visa Klavierkoncerta gaitai – solists apliecināja lielisku tehniku un skatuvisku brīvību, kā arī iekšēju mieru. Pārliecināja arī viņa nešaubīšanās būt brīžiem introvertam, lai iegremdētos mūzikas skaistumā un traģiskuma nojautās. Ar prieku jāatzīmē orķestra un solista lieliskā sadarbība un diriģenta smalki vadītā partitūras izpratne. Ar šāda koncerta atskaņojumu varam lepoties gan Latvijā, gan arī citviet, kur Jāņa Mediņa mūziku nemaz nepazīst, un emocionālā lādiņa dēļ šo nosacīti pirmo latviešu klavierkoncertu varētu atskaņot līdzās Lista, Rahmaņinova vai Ravela meistardarbiem.

Otrajā daļā varēja baudīt manāmi nacionālromantisku programmu, kurā daži opusi atklāja galvenokārt savu vēsturisko un lokālo vērtību kā, piemēram, simfoniskais tēlojums“Zilais kalns” un svētku kantāte “Latvju dziesma”. Bet operas “Uguns un nakts”numuri ļāva iemirdzēties gan Airas Rūrānes spēkpilnajam soprānam Spīdolas ārijā, gan basam Krišjānim Norvelim, kurš ļoti mērķtiecīgā un plašā amplitūdā, atverot operas Prologa domu, mītiskā pareģa ainu padarīja par nebijuši spilgtu koncertnumuru. Šādā gadskārtas atceres reizē labi iederējās arī operas “Uguns un nakts” otrā cēliena fināls ar solistiem Jāni Apeini un Kārli Saržantu, iešķiļot mūzikā atkal kādu psiholoģisku vaibstu par mazā zēna (Rīgas Doma kora skolas audzēknis Patriks Stepe) neaizsniegto mērķi.

Klausoties koncertu kopumā var just, cik labs un organisks pie diriģenta pults ir Andris Veismanis, kad Latvijas Nacionālā operas orķestrim pievienojas koris un solisti. Tāpat garām nepaslīd arī diriģenta dedzība un tieksme mūzikā radīt pārdzīvojumu, kurš nav iestudējams, bet tikai uz skatuves dēļiem piepildāms. Apsveicama ir diriģenta Andra Veismaņa patiesā interese par šo mūziku un laikmeta apstākļu kontekstu, jo pagājušo laikmetu liecības ir jāprot rādīt un izgaismot mūsdienās, lai notis nav vecas un cilvēki seni.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu