Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

30. Komentēt

ZIEMEĻSAULES PIESKĀRIENS KLARNETEI

Koncerts “Dzīvā mūzika. Ziemeļsaules pieskāriens” 2010. gada 23. oktobrī Spīķeru koncertzālē. Piedalās Egīls Šēfers (klarnete), Ēriks Kiršfelds (čells), Toms Ostrovskis (klavieres).

Armands Znotiņš, mūzikas kritiķis

Vērtējums * * * *

Jāatzīst, ka koncerta nosaukums un norises vieta bija veiksmīgi izvēlētas. Spīķeru koncertzāle visvairāk piemērota tieši kamermūzikas koncertiem, un Egīla Šēfera uzstāšanās to apliecināja pilnā mērā; jāpiemin, ka Ēriks Kiršfelds un Toms Ostrovskis piedalījās katrs vienā skaņdarbā, līdz ar to šis priekšnesumu var dēvēt par Egīla Šēfera solokoncertu.

Pieteikuma “Dzīvā mūzika. Ziemeļsaules pieskāriens” pirmā frāze visdrīzāk attiecināma uz solista komunikāciju ar klausītājiem un neformālāku koncerta norisi, bet otrā frāze patiešām raisīja asociācijas ar šeit atskaņoto mūziku – ziemeļu saules palsā un atturīgā gaisma bija manāma gan Imanta Zemzara, gan Santas Ratnieces, gan Mārītes Dombrovskas skaņdarbos, pavīdot, starp citu, arī Stīva Reiha tēlotajā Ņujorkas ainavā. Pretstatā tam Roberto Sjerras variācijās varēja sastapties ar karsto puertorikāņu sauli, bet Andra Dzenīša mūzika vēstīja par iekšēji kontrastainas un pretrunīgas emocionālās pasaules atklāsmi.

Koncertprogramma kopumā atstāja divējādus iespaidus, liekot secināt, ka solista muzicēšana te bija saistošāka par pašu mūziku. No vienas puses, jauna Santas Ratnieces darba pirmatskaņojums neapšaubāmi izsauca interesi, un arī citi šajā koncertā iekļautie latviešu autoru darbi Rīgā, šķiet, nebija skanējuši ilgāku laiku. No otras puses, neviena no šīm partitūrām neradīja īstu pārsteigumu un sajūsmu – tās visnotaļ atbilda jau iepriekš zināmajam komponistu mākslinieciskās izteiksmes lokam un viņu izkoptajai profesionalitātei, tomēr nesniedza jaunas muzikālās idejas, pavērsienus un impulsus.

Vispirms publika tika iepazīstināta ar 1953. gadā Puertoriko dzimušā un ASV strādājošā Roberto Sjerras pirms desmit gadiem sarakstīto opusu – variācijām klarnetei un klavierēm. Par šī komponista daiļrades iezīmi tiek uzskatīts Eiropas modernisma, Puertoriko tradicionālās kultūras, džeza, salsas un Āfrikas ritmu sakausējums, ko pats autors dēvē par “mūzikas tropikalizāciju”, un Spīķeru koncertzālē dzirdētajās variācijās tas patiešām arī izpaudās – ekspresīvā un spriegā skaņu rakstā raisītos iespaidus te pastiprināja lakoniskā un koncentrētā muzikālā dramaturģija, kas tomēr pilnībā neizgaisināja vēlmi pēc spilgtākas individualitātes. Egīls Šēfers un Toms Ostrovskis šo skaņdarbu atskaņoja ar teicamām sekmēm, brīvi un precīzi atveidojot mūzikas komplicēto metroritmiku un virtuozo pasāžu plūsmu, un šis lasījums arī atbilda Roberto Sjerras variāciju raksturam un stilistikai.

Turpmākais Egīla Šēfera priekšnesums raksturojams līdzīgos vārdos – solista interpretācijām piemita izkopts, niansēts tonis, dabiska muzikalitāte, izteiksmīgas dinamiskās gradācijas un skaņdarbos ietvertajam saturam pēc iespējas tuvināts emocionālais atveids un noskaņu spektrs. Plastisku tēlainību un māksliniecisku piepildījumu saklausīju arī čellista Ērika Kiršfelda spēlē Santas Ratnieces jaundarbā. Koncertā dzirdētais latviešu komponistu devums savukārt vēstīja par nevienmērīgākām kvalitātēm. Imanta Zemzara skaņdarbs “Balss” uzlūkojams kā tipisks 80. gadu latviešu mūzikas paraugs, kurā agrāko eksperimentu un dramatisku pretstatu vietā stājies intraverts pasaules skatījums un retrospekcija – pret pavisam vienkāršo intonāciju plūdumu te principā nebūtu ko iebilst, tomēr manā skatījumā gadu iepriekš sarakstītais “Lauks” ērģelēm laikmeta garu un māksliniecisko vispārinājumu pauda pārliecinošāk.

Santas Ratnieces 2009. gada skaņdarbā klarnetei un čellam Libelulles (jeb latviski vienkārši – spāres) varēja vērot to pašu trauslumu, izsmalcinātību un skaņu vibrācijas, ko iepriekš, un šis darbs neapšaubāmi jānosauc par izdevušos, tikai – grūti pateikt, ko tādu autore šajā partitūrā ir vēstījusi, kas nebūtu pateikts jau pirms tam, un bišu šūnu, aragonīta kristālu un islama arhitektūras izrotājumu atainojumi, manuprāt, komponistes iepriekšējā daiļradē izdevušies spilgtāki. Varbūt tas ir par daudz prasīts, bet es vēlētos, lai nākošie Santas Ratnieces skaņdarbi būtu ne tikai tikpat labi kā pagātnē, bet arī citādāki, vēl pie tam – lai līdztekus spāres lidojuma, perlamutra slāņu vai Mongolijas sālsezeru bezkaislīgam vērojumam tur kādreiz parādītos arī jutekliskums un kaislības.

Andra Dzenīša skaņdarbs klarnetei solo “Arlekīna gars” turpretim ir interesants ar to vien, ka tas pārstāv ļoti agrīnu autora daiļrades periodu – sarakstīts 17 gadu vecumā, un jau šeit visnotaļ augstā līmenī iedzīvināts psiholoģisks dramatisms, spraigums un neviennozīmība, kas kopā ar pieaugošām profesionālām prasmēm komponista mūzikā acīmredzami evolucionējuši turpmāko piecpadsmit gadu laikā.

Savukārt pirms diviem gadiem sacerētā Mārītes Dombrovskas “Ainava” klarnetei un elektronikai pārstāv tiešāku un objektīvāku izteiksmi, un te komponiste darījusi visu, lai klausītājs šo skaņdarbu uztvertu pēc iespējas tuvāk autores iecerei. Viņa uzrakstījusi mūziku skaidrojošas dzejas rindas un pati arī uzņēmusi fotogrāfijas ar ainām no Spīķeru koncertzālei gandrīz blakus esošās vides – Centrāltirgus un autoostas rajona, kas tika demonstrētas “Ainavas” atskaņojuma laikā; to varētu saukt par “jauno brutālismu” vai par neoreālismu, ja vien viss nebūtu daudz vienkāršāk un nevainīgāk, un diemžēl arī garlaicīgāk.  

Visbeidzot, koncertu noslēdza Stīva Reiha 1985. gadā (vienlaikus ar Imanta Zemzara miniatūru “Balss”) sarakstītais “Ņujorkas kontrapunkts” 12 klarnetēm, no kurām vienpadsmit ir ieskaņotas. Egīls Šēfers vēstīja, ka parasti visus vienpadsmit skaņas celiņus ieraksta pats solists, bet, tā kā kontrklarnetes Latvijā nav nevienas, tad viņš šo skaņdarbu atskaņos kopā ar savu ASV skolotāju Ričardu Stolcmanu neklātienē. Jāteic, ka nelika vilties ne Šēfers, ne Reihs – atskaņojums bija precīzs un aizrautīgs, savukārt mūzikai piemita minimālistisko motīvu un no tiem izrietošo harmonisko vijumu suģestija un skaistums. Noslēgumā tādēļ atliek tikai izteikt cerību pēc jaunas kamermūzikas programmas tieši Spīķeru koncertzālē (ar vai bez elektronikas izmantojuma, kas tieši šeit parasti ir īstenots ar vērā ņemamiem panākumiem un estētisku gaumi), it īpaši – līdz ar pēdējos gados radītiem spožākajiem latviešu komponistu darbiem un labākajām vērtībām no senākas pagātnes.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu