Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

25. JAN Komentēt

SAPŅI+STRĀVA

 

Latvijas Radio kora grupas koncerts “Elektriskie sapņi” 2010. gada 22. janvārī Spīķeru koncertzālē

Andris Dzenītis, komponists

Vērtējums * * * *

 

 

Latvijas radio kora grupas un elektronikas sadarbības projekta “Elektriskie sapņi” programmas vadītājs Orests Silabriedis, dažādi filozofējot, bija nonācis pie burvīga secinājuma, ka cilvēki, kuri klausās elektronisko mūziku ir labi cilvēki. Labo cilvēku bija sanācis jo kupls pulks, ka ne brīvu krēslu atrast, kas vien varētu būt liecība tam, ka pēc jaunā, nepazīstamā, ļoti iespējams – neparedzami eksperimentālā, ļaudis tomēr vēl izsalkuši un dedzīgi. Programma solīja gan elektroakustikas impresionistes Kaijas Sāriaho smalkos lakmusus, gan dziedāšanu virstoņos Viljama Bruksa mūzikā, gan arī visintriģējošāko – divus jaunus latviešu mūzikas pirmatskaņojumus.
  Vispirms par apkārtni un aksesuāriem. Būsim godīgi – jaunā Spīķeru koncertzāle, kas nupat tapusi arī par Latvijas radio kora mājvietu, nav piemērota kora dziedāšanai. Tāpēc ceru, ka koncertu organizatoriem pietiks prāta šeit nerīkot koncertus, kuros Radio koris piedalās pilnā sastāvā. Toties (ļoti iespējams – atkarībā no izvēlētā repertuāra) jo vizuāli un estētiski un zināmos momentos arī skaniski telpa ir labi piemērota kora grupas muzicēšanai, jo īpaši – šādos, neparastos projektos. Balsu apmikrofonošana un zāles reverberācijas mākslīga pielikšana gan ļoti nepieciešama un atsevišķu opusu kontekstā – mākslinieciska vajadzība, tomēr rada vismaz vizuālu kontrastu starp telpas izmēriem un reāli dzirdamo. Bet ko citu darīt? Visdrīzāk – neko.
  Koncerts programmas izvēlē vērtīgs un kvalitatīvs. Nedaudz uzkrītoša vienīgi liekas kopējā programmas noskaņa, kurā pietrūka izteiktu kontrastu un radikālas dažādības. To gan nevarētu teikt par komponistu kompozīcijas tehnikas estētiku, kas jo atšķirīga sadzirdama. Izcila arī tekstu izvēle, kurus autori izmantojuši savu muzikālo fantāziju piepildīšanai (Helderlīns, Rubo, Balzaks, Gibons, Trākls, Tīsdeila).
  Vienīgais opuss, kurš programmā zināmā veidā raisa vilšanos bija Viljama Bruksa The Silver Swan; blakus relatīvi neiezīmīgam skaņu materiālam tiekam pievilināti ar iespēju dzirdēt vienu dziedoni dziedam daudzbalsīgi, lietojot tā saucamo virstoņu dziedāšanu. Diemžēl neko vairāk par tādu kā “fleindžerēšanu” (skaņas krāsu maiņu procesā), līgani pārejot starp skaņām a-i-e-ū šeit nespēju saklausīt. Šie dziedāšanas paņēmieni teju šķiet pa spēkam katram un nekā olimpiski neiespējama iespaidu nesniedz.
  Lieliski bija atkal saskarties ar Kaijas Sāriaho elektroakustikas virtuozitāti, turklāt saredzēt komponistes daiļrades metamorfozes desmit gadu laikā. 1991. gadā komponētais Nuits, adieux ir gan ciets rieksts dziedoņiem – vienlaikus dziedot, atcerēties mainīt dziedāšanu vienā no katram dziedātājam atvēlētajiem mikrofoniem, kuri operē visai sarežģītu tehnoloģiju, radot paralēli skaņas tuvuma (tiešā skaņa) un tāluma (reverberācija, telpiskums) iespaidu, par ko paši dziedātāji ir būtībā atbildīgi. Atceroties iepriekšējos Radio kora grupas koncertus ar šo opusu, kaut vai Lietuvas laikmetīgās mūzikas festivālā Gaida, atmiņā palicis lielāks līdzenums, neuzkrītoša precizitāte tieši tehniskā izpildījumā, šajā gadījumā tehniski apkalpojošā puse šķita uzkrītoši pamanāma un dažos gadījumos – neprecīza. Pie vainas, manuprāt, ne visai veiksmīga telpas efektu izvēle – reverberācija ar pārāk lielu pēcskaņas rezonansi, kuras vietā prasījās eksakti taisna un kosmiska izskaņa. 
  2001. gadā tapušais Tag des Jahrs ar burvīgu kontrastu starp naivu klasicisma dzeju, veltītu gadalaiku maiņām un vienlaikus tembrāli ģeniālai elektronikas partijai, tomēr ir daudz romantiskāks, demokrātiskāks un retinātāks darbs, salīdzinot ar Nuits, adieux sarežģīto kompozīcijas meistarības un tehnikas prevalēšanu, kura šeit otrā plānā, ļaujot ansamblim dziedāt jau iepriekš sagatavotu fonogrammu stabili drošajā fonā. Tas gan nenozīmē, ka šis darbs ar ko sliktāks. Iespējams – tieši pretēji.
  Un nu pie pirmatskaņojumiem. Rolandu Kronlaku par daudzrakstītāju nenosauksi, tāpēc jauni darbi katrreiz ir notikums. Šoreiz patiesi bija vērts gaidīt – vokāli un konceptuāli nostrādāta faktūra skaņdarbā Sleep liecināja par to, ka Rolands nav vien instrumentālas un elektroniskas mūzikas speciālists. Dzidrums un masīvums opusa veidojumā bija apsveicamās proporcijās, papildinot to ar grupas dialogu ar elektroniku. Šis arī bija vienīgais opuss koncerta kontekstā, kurā elektronika nebija vien papildlīdzeklis, krāsotājs vai fons, bet vienlīdzīgs līdzdarbonis balsīm. Turklāt šī darba elektronisko pusi pēc skanējuma var no visiem visvairāk dēvēt par tīru elektroniku, pretstatā pārējo opusu elektroakustikai, kurā skaņas izcelsmes avoti lielākoties bija nepārprotami atpazīstami. Rolands arī pirms paša koncerta elektronikas partiju pārveidojis daudzkanālu izvērsumā, tādējādi izmantojot Spīķeru koncertzāles sniegtās tehniskās iespējas, kas ļauj skaņu trajektorijas baudīt kā aizraujošu ceļojumu apkārt vai šķērsām zālei un balkonam. Tas – jo saistoši. Ja man ļauts improvizēt – iespējams, ka konkrēta un pietiekami tēlaina teksta klātbūtne (Georgs Trākls) arī komponistam ir palīdzējusi plašāk atvērt savas radošās izdomas durvis spilgtas, sirsnīgi cilvēcīgas tēlainības virzienā. 
  Ērika Ešenvalda kora rakstības meistarība, šķiet komentārus vairs neprasa un arī jaunajais opuss Sunset: St.Louis šajā ziņā nebija izņēmums. Ērikam ir savs skanējums – tembrāli – harmonisks komplekss, kurš labi atpazīstams jebkādā kontekstā. Tā nenoliedzami ir stila pazīme, bet, kā teicis kāds mans pasniedzējs – ja komponists atradis savu stilu, pēdējais laiks mirt, jo dzīve kļūs garlaicīga un atkārtojoša. To uz Ēriku pēdējā laikā nevar attiecināt – pēdējie dzirdētie opusi ir kļuvuši arvien atšķirīgāki un savdabīgāki, jūtams, ka Ēriks vēl meklē. Jaunajā opusā atradumu ir ne mazums. Sākot ar tīri priekšmetiskiem – dziedāšanu ķemmītē, kartona krūzīšu izmantojums, dziedāšanas virzienu maiņa līdz it kā tradicionāli tembrāliem, taču kaut kur – neparastiem Ešenvalds Tīsdeilas acīm glezno Santluisas leģendāro tiltu saulrietā. Atsevišķas opusa vietas izraisīja gluži netveramas, taču reizē it kā ļoti konkrētas sajūtas par pārvietošanos dažādos attālumos, dažādās telpās ar dažādiem blīvumiem, un pavisam reālām šo telpu temperatūrām, dažādās gluži atpazīstamās vietās. Gluži kinematogrāfisks piedzīvojums. Un ne vienmēr lai to panāktu tiek izmantota elektronika (kura šajā gadījumā ir fons) – paņēmieni ir arī gluži akustiski. Elektronikas izmantojums ne ar ko nepārsteidz, brīžam liekas pat pārāk konkrēts un kaut kur dzirdēts, tomēr kopdarbā ar grupu netraucē. Drīzāk personīgi man, nedaudz izplūdusi un nekompakta likās skaņdarba forma, kurā noskaņu pakāpeniskās maiņas šķietami nedod gaidīto virzības mērķtiecību.
  Ir koris, ir tehnika, ir klausītāji. Domāju, ka jaunajiem komponistiem jau vajadzētu būt iekārdinātiem, intriģētiem un vājprātīgi gribošiem kaut ko darīt lietas labā nākamajiem šāda veida koncertiem.

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu