Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

31. Komentēt

HOREOGRĀFA JURIJA VAMOŠA SAPNIS

Horeogrāfa Jurija Vamoša baletizrādes “Sapnis vasaras naktī” pirmizrāde 2010. gada 22. oktobrī Latvijas Nacionālajā operā.

Dita Eglīte, baleta kritiķe
 
Vērtējums * * *

 

Pirmizrādi baletā uz Latvijas Nacionālās operas skatuves piedzīvoja horeogrāfa Jurija Vamoša iestudējums “Sapnis vasaras naktī”, kura pirmuzvedums noticis 1994. gadā Bāzelē (mākslinieka mājas lapā gan atzīmēts 1995. gads). Iespējams, ka finansiāli spiedīgākos apstākļos nodublēt gatavu izrādi ir izdevīgāk – arī tādēļ, ka it kā vieglāk paredzēt skatītāju reakciju un nav jāuztraucas par rezultātu.
Vairākkārt šī pieeja tiešām sevi ir attaisnojusi, bet šoreiz copy/paste īstu gandarījumu nedod. Varbūt mulsina vienkāršotā pieeja gan Šekspīra sižetam, gan dejas valodai? “Sapnis vasaras naktī” ir kā komikss sapnī. Divu stundu balets ir visnotaļ dejisks un Šekspīra lugu koši ilustrējošs, taču bez dziļāka satura un jelkāda emocionāla pārdzīvojuma.
Kādā jauniestudējuma reklāmas sižetā dejotāji priecīgi atzīst, ka atkal esot viens balets ar saturu. Saturs gan it kā ir, bet bez libreta izlasīšanas to grūti uztvert. Oriģināldarba autoriem īsti nav izdevies atrast balansu starp pantomīmu un deju, starp komisko un dramatisko. Vairumam darbojošos personu kustību partitūra ir tik vienkārša, ka šķiet arī dejotājiem negribas lieki iespringt. Īpaši misēkļus jūt ansambļos.
Tomēr atsevišķi mākslinieki uz šī raibā fona ir radījuši atmiņā paliekošākus tēlus. Gribētos izcelt Raimonda Martinova Oberonu, kurš ir īsts meža aristokrāts. Dejotājs vīrišķīgi skaistā auguma veidolā uzmanību piesaista ar niansēti izstrādātu dejojumu (kamēr Oberona svītā neviens pat klāt nestāv ne iznesībā, ne dejas kvalitātē). Citam tēlam – Ēzelim – kustību valoda ir salīdzinoši vienkāršāka, toties Ringolds Žigis tēlā demonstrē teicamu aktiermeistarību, Ēzeli padarot par mīļu muļķa lopiņu ar sirsnīgi šķelmīgu acu skatienu.
Patīkami vērot arī mīlētāju četrinieku – Jukas Mijakes Hermiju, Elzas Leimanes-Martinovas Helēnu, Sergeja Neikšina Lizanderu un Artura Sokolova Demetriju. Viņu izpildījumā pat tik bieži izmantotais komisma radīšanas paņēmiens – kustību palēninājums strīda karstumā, ir gana atraktīvs.
Varētu šķist, ka gatavais iestudējums ir kā radīts mūsu baleta trupai, jo vai ik vienam te atrodama piemērota loma. Tā jau daudzus gadus tiek padomāts par mazajiem, atsperīgajiem dejotājiem un lieliskajiem aktieriem, kādi ir Intars Kleinhofs, Andris Pudāns, Ulvi Azizovs u. c. Jaunajā iestudējumā viņiem ir labo gariņu jeb Oberona kalpu lomas. Taču sajūta, ka aktieriski viņus tādus gadījies redzēt jau daudzkārt, bet dejas tehnikā taču viņi ir uz daudz ko vairāk spējīgi. Tagad atmiņā paliek vien ekspresīva rosīšanās, organizējot feju karaļa dusmu remdēšanu. Komismu horeogrāfs pasvītrojis arī ar sišanu pa kājstarpi vīrieškārtas pārstāvjiem un partneru klupināšanu, kā arī pārspīlēto kauna sajūtu par atsegtajiem ķermeņa plikumiem. Savukārt visas erotiskās kustības šķiet pārmēru pašmērķīgas, it kā būtu nepieciešams ar pirkstu skatītājam acī iebakstīt Šekspīra darba jutekliskos motīvus.
Kā neliela bonbonga izrādes beigās ir amatnieku ludziņas uzvedums – maza, spilgta un asprātīgi komiska epizode, kurā ir daža laba parodija gan par klasisko baletu, gan atsauces uz Rīgu – tūrisma pilsētu.
Izrādei kopumā raksturīgs dinamisks temps. Patīkama ir vasarīgi rotaļīgā Fēliksa Mendelszona mūzika dzīvā orķestra izpildījumā; iespaidīgas ir krāšņās gaismas, kuras palīdz uzburt sapnim līdzīgu meža atmosfēru. Jābrīnās tikai, kāpēc scenogrāfe Dinka Jeričeviča un gaismu mākslinieks Klauss Gerdics pērkona draudīgās atmosfēras radīšanai arhaiski liek drebēt krūmu dekorācijām, kamēr ar gaismām vien mūsdienās taču iespējams panākt daudz labāku efektu. Var jau būt, ka tas viss jāuztver tikai kā rotaļīgs sapnis. Bet no mūsu baleta gribas sagaidīt ko vairāk. 
 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu