Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

03. NOV Komentēt

PAR KODIEM – LATVISKIEM UN NE TIKAI

Jauno komponistu kompozīciju konkursa fināls festivālā “Arēna” 2010. gada 22. oktobrī Spīķeru koncertzālē. Piedalās Andis Klučnieks (flauta), Ēriks Kiršfelds (čells), Mārtiņš Miļevskis (sitaminstrumenti), Laima Jansone, Ieva Birzkopa, Māris Jēkabsons (tradicionālie instrumenti), diriģents Valdis Butāns

Andris Dzenītis, komponists

Vērtējums * * * *

Zināms, ka Latvijas skolās un augstskolās ir gana mūziku rakstīt gribētāju, kas, neapšaubāmi, kārtējo reizi aktualizē jautājumu par iespēju kompozīciju apgūt profesionāli. Šis jautājums sāpīgi skāris ne vienu vien mūzikas skolu un vidusskolu, kur kompozīcija kļuvusi vien par obligāto priekšmetu mūzikas teorijas nodaļas audzēkņiem, pārējiem iespēju apgūt kāroto radošo aktivitāti padarot neiespējamu vai epizodisku, ja vien pasniedzēja altruisma un misijas apziņas dēļ nerastos iespēja kompozīcijas stundas apmeklēt starpbrīžos vai brīdī, kad skolotājs ir brīvs vai “sarunājams”. Zināms, ka komponisti rodas ne tikai no teorētiķiem, kurus apgaismot kompozīcijas virtuvē obligātā kārtā dažkārt pat ir apgrūtinoši. Liela daļa potenciālo mūzikas teorētiķu izrāda absolūtu atsalumu pret vajadzību rakstīt mūziku, uztverot to vien kā pienākumu, turpretim citu aiz durvīm stāvošu jauno autoru acīs redzam spīguļojošu vieglu skaudība. Mārtiņš Viļums (akordeons), Pēteris Vasks un Kristaps Pētersons (kontrabass), Jēkabs Nīmanis un Alvils Altmanis (klarnete), Aivars Kalējs, Atis Stepiņš (ērģeles), Pēteris Plakidis un daudzi citi (klavieres) – lūk tikai daži piemēri.

Cita situācija ir mūsu mūzikas augstskolā, kur kompozīcijas studentiem kārtējo reizi gribu publiski sadot kārtīgu pērienu par mazo ieinteresētību izmantot potences, ko sniedz pašmāju iespējas izpausties. Vienlaikus jāatzīst – katrs ir kārs un sapņu pilns par starptautiskiem konkursiem, festivāliem, augstskolām, meistarkursiem, apmaiņas programmām. Jau piekto reizi organizējot jauno komponistu meistarkursus Mazsalacā, piedāvājot augstvērtīgu, starptautiski nozīmīgu pasniedzēju, ansambļu un meistarkursu plejādi, varu teikt, ka teju starp simt pieteikumiem no visas pasaules nav otras tik maz pārstāvētas valsts kā Latvija. Citu pīrāgi gardāki? Viegli teikt “te jau nekā nav”. Vērojot kaut vai kaimiņu lietuviešu jauno skaņražu grandiozo aktivitāti, ņemot dalību pašmāju sniegtajos radošo izpausmju piedāvājumos... Varbūt tiešām nevajag? Nevajag neko?

Par šo situāciju runāju, analizējot šī gada festivāla “Arēna”jauno komponistu konkursa pieteikumus. Lai gan  - ir novērojams zināms progress: pērn konkursam tika iesniegti seši darbi, savukārt šogad jau deviņi. Jāatzīmē, ka pieteikumu vidū (pieteikties konkursam varēja komponisti līdz 30 gadu vecumam) nebija vien mūzikas augstskolu, bet arī mūzikas vidusskolu audzēkņi, kuru darbiem šoreiz aizklātas vērtējuma sistēmas rezultātā sekmes izrādījās pat augstākas. Neapšaubāmi, šāds jaundarbu skaits izpildītājiem ļauj opusus iestudēt kvalitatīvāk, katram veltot vairāk laika.

Šī gada konkursa moto “Latviskais skaņas kods” ļāva konkursantiem izvēlēties no interesanta, iespējams, ne gluži neparasta instrumentārija (kokles, dūdas, tautiskie un akadēmiskie sitaminstrumenti, flauta, čells), un deva iespēju šādā kombinācijā izteikties pēc iespējas daudzveidīgi, ne tikai traktējot to kā tautasdziesmu apstrādei derīgu (tādu gadījumu darbu vidū, starp citu, tikpat kā nebija), bet tik tiešām – meklēt “savu kodu”.

Tā kā šo rindu autoram bija gods atrasties abu konkursa kārtu bargajā žūrijā, ir neiespējami nemēģināt vilkt kopsaucējus par latviešu jauno autoru ( arī to, kuri konkursu neturpināja un kuru vārdi pēc pirmās kārtas tā arī palika žūrijai nezināmi) skaņu valodu un mūzikas emocionālo un tehnoloģisko redzējumu šodien.

Vispirms – gandrīz visi konkursā iesniegtie darbi vairāk vai mazāk bija individuāli, atšķirīgi, tomēr tiem bija arī kopīgas iezīmes, kas saistītas ar kompozīcijas amatprasmes tehnisko pusi. Vairumam autoru jānovēl turpmāk vairāk uzmanības pievērst mūzikas pierakstam – ne vienmēr partitūrā varam redzēt to pašu, kas dzirdams, vai vismaz aptuveni to pašu. Šajā gadījumā mūzika kalpo vairāk kā shematiska emociju līkne, ne precīzs atainojums. Kopš triumfa 70. gados vēl arvien vērojama pārlieka aizraušanās ar aleatoriku (brīvu interpretāciju) un aptuvenu pierakstu – ja vēlamies kļūt par amata pratējiem, jāprot savu domu pierakstīt arī daudz precīzāk. Tā tomēr arī nav džeza mūzika, kurā ļaujamies brīvai improvizācijai. No pedagoģiskās prakses zinu, ka jaunie autori nereti noniecina vajadzību notīs atzīmēt sīkas detaļas, aizbildinoties, ka izpildītājs taču to zinās labāk. Protams. Taču, lai izpildītājs to zinātu, jums vispirms par viņu pašu labāk jāzina, ko patiešām vēlaties sadzirdēt. Nenoniecinot publikas intelektu, klajš efektīgums bieži spēj sagrozīt klausītāja uztveri, un viņš pat nenojauš, ka šī krāšņā, izcakotā celtne patiesībā stāv uz ļoti trausliem pamatiem. Lai lasītu, ir jāpazīst burti un jāspēj veidot vārdus, vienkāršākus un sarežģītākus teikumus, jāsaprot, pēc kura teikuma ieelpot un kur galu galā likt pieturzīmes. Tikai reti ģēniji kā, piemēram, Džeimss Džoiss var atļauties literārā darbā sarakstīt milzums lappušu, nelietojot pieturzīmes un atdalošos apzīmējumus. Ja tas spēj pārliecināt...

Konkursa finālu rezumējot, žūrija (Mārtiņš Boiko, Orests Silabriedis un Andris Dzenītis), vadoties pēc kvalitātes kritērijiem, pirmo vietu nepiešķīra. Toties piešķīra divas otrās vietas, kuras saņēma Jāzepa Mediņa Rīgas mūzikas vidusskolas audzēkne Madarai Pētersonei ar skaņdarbu “Ledus un liesma” un Rīgas Doma kora skolas jaunais komponists Jēkabs Jančevskis ar darbu “Lietuvēns”. Abi opusi koši atšķirīgi – Jančevska gadījumā izmantota mūsdienīga postfolkloras valoda sajaukumā ar talantīgi lietotām laikmetīgās kompozīcijas tehnikām un tembru krāsām, turpretim Pētersone pārliecinoši apliecina klasisku kompozīcijas tehnikas pamatu noturību un spēju šajos paņēmienos labi orientēties. Abu darbi atšķīrās arī ar temperamentu – Jančevska lietuvēna izdzīšana sākotnēji zīmē latvju deķa tumšbrūno un pelēko krāsu, veļu laika lapu trūdošajā klājumā arī spēkā uzlādējot savu temperamentīgo kustīgumu un kulminēšanu, savukārt “Ledus un liesma” visu darbu kontekstāpriecēja ar netipisku optimismu, gaišumu, pacilātību. Ausīm dzirdams, ka abi autori noteikti savu turpmāko profesionālo darbošanos saistīs ar komponēšanu. Lai veicas!

Trešās vietas atzinību šoreiz ieguva Latvijas Mūzikas akadēmijas studente Natālija Munda ar opusu “Kad debesis un zeme satiekas”. Iespējams, skaņdarbam ir nedaudz paredzama formveide un mazliet izteikts tematisks foniskums, taču šis ir viens no darbiem, kur visvairāk strādāts, meklējot interesantas nokrāsas un saskaņas. Savdabīgs arī daudzo griestos iekārto vēja zvanu koris (partitūrā atzīmēti kā debesu zvani) skaņdarba noslēgumā.

Konkursā šoreiz arī divi diplomandi: Oskars Herliņš, kurš, kaut arī Mūzikas akadēmijas pirmā kursa kompozīcijas students, jau daudz pieredzējis un arī trīsdesmitgadnieku slieksni teju pārkāpis, un ne mazāk zinošā un zināmā jaunā komponiste Evija Vecumniece. No visiem konkursa dalībniekiem Herliņš, šķiet, bija atļāvies iet savrupāko un individuālāko ceļu. Skaņdarbs “Kolāža Nr. 1” bija tāds kā ambientmūzikas, puantilisma un fona mūzikas sajaukums (ko autors pats minējis darba anotācijā), taču pēdējais faktors diemžēl šoreiz dominēja un kopainā ieviesa nedaudz nomācošas noskaņas. Toties visam pāri jūtams ļoti skaidrs Oskara Herliņa personības stars.

Arī Evijas Vecumnieces opusā “Nakts rasa” profesionālā varēšana bija atzīstama, meklējot un atrodot visdažādākās krāsas un spēles paņēmienus, īpaši sitaminstrumentu arsenālā. Skaņu audumā visvairāk traucēja ievītais, gana klajais tautasdziesmas “Tumša nakte, zaļa zāle” citāts, bez kura šī mūzika liktos daudz personiskāka, ne tik pašmērķīga.

Gribas apsveikt visus konkursa dalībniekus – daži no viņiem piedalījušies gan pērn, gan šogad. Lieliski, ka mazā komponistu kompānija mērķtiecīgi papildinās ar pašapziņas pilniem, gana ambicioziem radītājiem. Tomēr arī pārējie – saņemieties! – kam tad mācīties kompozīciju, ja nav vēlēšanās savas spējas izmēģināt jau šeit un tagad?

Sirsnīga apbrīna un vesels raksts būtu veltāms šī koncerta mūziķiem – tas bija lieliski veikts darbs. Iespēja jaunajiem autoriem strādāt ar augstas profesionalitātes mūziķiem, turklāt no dažādām mūzikas jomām, ir patiesi nenovērtējama. Turklāt, cik sarunās nopratu, arī pašiem mūziķiem pieredzes un tradīciju atšķirība radīja lielisku un nebijušu precedentu censties spēkus apvienot un, sekojot diriģenta stingrajam žestam, radīt ko citādu, atšķirīgāku nekā ikdienā.

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu