Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

03. NOV Komentēt

IMADŽINĀRIE KOSMOSA PULKSTEŅI

Jaunās mūzikas festivāla “Arēna” noslēguma koncerts 2010. gada 24. oktobrī Spīķeru koncerzālē. Piedalās Mario Karoli (flauta), Ilona Meija (flauta), Artūrs Gailis (bandžo), Ieva Parša (mecosoprāns), Elīna Endzele (sitaminstrumenti), Kārlis Klotiņš (čells), diriģents Andris Poga

Jānis Petraškevičs, komponists

Vērtējums * * * * *

Koncerts “Imadžinārie kosmosa pulksteņi” noslēdza šī gada nelielo, taču, manuprāt, ļoti interesanto festivālu “Arēna“. Līdzīgi kā Taņa Duņa mūzikas koncertam (Spīķeri, 21. oktobris), arī šim vakaram festivāla mākslinieciskā vadītāja Gundega Šmite bija radījusi veiksmīgu koncepciju: divu izteikti poētisku, tēlainu komponistu – Salvatores Šarrīno un Džordža Krama mūzika veidoja stilistiski un mākslinieciski pārliecinošu dialogu.

Fenomenālais flautas virtuozs, itālis Mario Karoli Latvijas klausītājus pirmoreiz iepazīstināja ar pasaulslavenā tautieša Šarrīno kamermūziku. Dzirdējām sešas kompozīcijas flautai – vienam no komponista iecienītākajiem instrumentiem. All’aure in una lontananza, Canzona di ringraziamento un L’orizzonte luminoso di Aton ir no sešdaļīgā cikla Fabricca degli incantessimi, kas sacerēts jau pasen, laikā no 1977. līdz 1990. gadam. Savukārt Addio case del vento, Morte tamburo un Lettera degli antipodi portata dal vento ir pēdējā desmitgadē tapuši darbi, rakstīti speciāli Mario Karoli, domājot par viņa unikālo mūsdienu flautas spēles tehniku pārvaldīšanas prasmi. Šajās miniatūrās skaidri samanāmas Šarrīno stila galvenās iezīmes. Briljanto miniatūru forma it kā piedzimst atskaņojuma laikā, tā elpo, lēni attīstās kā dzīvs organisms, radot klausītājam savdabīgas iesaistīšanās sajūtu. Katra skaņdarba pamatā ir noteikts muzikālo žestu klāsts – tongue-ram tehnikā artikulētas skaņas, klapīšu piesitieni, dažādi ietonētas elpas skaņas, mikrotonāli trilleri, virsskaņas. Tos visus uztveram kā tematiskas vienības, skaniskas identitātes, kas apziņā iegulst kā reljefi tēli, nereti raisot asociācijas ar dabas skaņām (piemēram “kukaiņu sisināšana“ skaņdarbā Canzona di ringraziamento). Žesti skaņdarba gaitā variējas, vienlaikus saglabājot savu identitāti; to saspēle darbojas kā formveides pamatprincips, un mūzika plūst vairākos plānos, radot priekšstatu par notikumu vienlaicīgu norisi. Pateicoties atšķirīgajām spēles tehnikām, tembra un dinamikas nokrāsām, tēlu virtuālajā polifonijā šķietami mijiedarbojas dažādi instrumenti un teju neviens no tiem neatgādina flautas tradicionālo skanējumu. Fantastiska ir Mario Karoli spēle: kā veikls žonglieris viņš manipulē ar skaņu žestiem un neparasti precīzi kontrolē vissmalkākās instrumenta skanējuma nianses, par to saņemot pelnītas ovācijas.

Džordža Krama 1969. gadā sacerēto ciklu Night of the Four Moons mecosoprānam, alta flautai, bandžo, čellam un sitaminstrumentiem mūziķi atskaņo precīzi, iejūtīgi un dzīvi. Federiko Garsijas-Lorkas dzejoļu tēlus viņi iedzīvina plašā muzikālās izteiksmes amplitūdā, sekojot komponista niansēti poētiskajām norādēm partitūrā (gurdeni, ar vientulības sajūtu; svārstīgi, ar noslēpumainības sajūtu…). Balss un tembrāli atšķirīgie instrumenti apmainās replikām gluži kā teātra personāži. Drāmas efektu izceļ skaņdarba noslēgums: cikla pēdējās dziesmas Run away moon, moon, moon!… epilogā daži tēli atstāj skatuvi, paliek vien čells, atskaņojot “sfēru mūziku” (komponists veido alūzijas ar muzikālā teātra elementiem Haidna “Atvadu simfonijā”). Aiz skatuves kā tāls radio signāls atskan “cilvēku mūzika” – šūpļadziesma Mālera stilā.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu