Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

19. NOV Komentēt

LIELO KAMERSIMFONIJU GAIDOT

Koncerts “Kamersimfonija. Zoom in” 2010. gada 12. novembrī Lielajā ģildē. Piedalās ansamblis Altera Veritas, kamerorķestris Sinfonietta Rīga, diriģents Normunds Šnē

Andris Dzenītis, komponists
 
Vērtējums * * * *

Pirms kāda laika pazīstams mūzikas žurnālists man jautāja, kad beidzot es ķeršoties pie īstas simfonijas radīšanas bez dažādiem angliskiem un latīniskiem nosaukumiem? Nezinu kāpēc nosaukums simfonijanoteiktā paaudzē iegājies ar tādu svarīguma nozīmi, it kā, ja man ir simfonija, tad būtībā esmu zaru būdiņas vietā beidzot uzcēlis Rundāles pili. Ja ieskatāmies pasaules mūzikas šodienā, simfonijas kā žanra ēra ir aizgājusi jau pasen. Šķiet līdz ar Lučāno Berio meistardarbu. Tikai ar ļoti retiem izņēmumiem simfonijas žanrs vēl uzplaiksnī. Grūti atbildēt kāpēc tā. Iespējams, satura nesakritībā (hiperdrāma) ar nosaukumu (harmonija, saskaņa), iespējams, uzspiestās formveides (konfliktu dramaturģija, daļu, posmu vai sekciju veids un skaits) ierobežotībā. Viendaļīgu simfoniju (Šnitke, Silvestrovs, daudzi citi), nosaukums sen vairs nesaistās ar to, ko vēsturiski saprotam ar simfonijas žanru. Tad kāpēc šis nosaukums mums vēl vajadzīgs?

Kamersimfonija neskan vis tik smagnēji. Turklāt tās nosaukums dzimis vien nieka simtgadi atpakaļ līdz ar dižā Arnolda (Šēnberga) kamerveikumu. Gan zinot Šēnberga tieksmi uz abstrakciju, saprotams, kāpēc netapa vis, piemēram, “Saullēkts virs Vīnes”, bet tieši “Kamersimfonija”. Un kopš tā laika vērojams kamersimfoniju birums.

Oļģerts Grāvītis, šķiet, visprecīzāk atbildētu tieši cik latvju kamersimfoniju līdz šim tapis, taču Normunds Šnē un Sinfonietta Rīga visādā ziņā rūpējas, lai tās vēl taptu ilgi. Gan Ilona Breģe un Santa Ratniece, gan Gustavs Fridrihsons un Mārtiņš Viļums uzrunāti darboties šajā žanrā. Viļuma opusam vajadzēja skanēt koncertu atklājot, taču, zinot Mārtiņa darba metodes smalkmehāniku, pasūtījuma fakts vien traucējis koncentrēties, un mūza šķiet noteikusi – pagaidi mazliet. Mārtiņa opusu gaidīsim nākošajā koncertā.

Un varbūt nemaz ne par ļaunu nenāca tā vietā atkal atgriezties pie mūsu mūzikas kamersimfoniju kamersimfonijas – Jāņa Ivanova Četrpadsmitās simfonijas. Nedzirdēta daudzus gadus, Ivanova simfonija apstiprina, ka veca tā nekļūst un nepelē. Sarežģīto harmoniju ķēdes uz it kā vienkāršās faktūras fona, skumja melanholija, pat nedaudz bīstami bēdīgā noskaņa liekas kaut kas unikāls, un, lai cik mēģināju atrast sevī argumentus, kas šo darbu padarītu par tikai lokāli latvisku, nācās padoties sajūtai, ka maz līdzīga dzirdēts citu tautu mūzikā, un Ivanovs visupirms ir harmonijas meistars. Ļoti savdabīgi un personīgi skan viņa mūzika, patiesi sulīgs, spēcīgs, nemaz ne falšs atskaņojums šo sajūtu tikai vairoja.

Skotu demokrāta Džeimsa Makmilana Sinfonietta, kas četru piano dinamikā iesāka koncertu, lai vēlāk uzsprāgtu lielu septīmu, tritonu un klasteru asiņaini griezošās stikla lauskās, ir lielisks opuss – atceros, savulaik klausījos to atskaņojumā un vienmēr aizmirsu par  pēkšņā dinamikas pārrāvuma vietu un mūždien no tās iztrūkos. Vai Lielās ģildes akustika pie vainas vai neliela paviršība atskaņotāju meditatīvuma stāvoklī, kurš šeit prasītos visaugstākajā koncentrācijā, bet skaņdarbs šoreiz neatstāj dramaturģiski spēcīgu iespaidu, muzikāli pat panaivu, atklāti šķiežoties ar skaistā un disonējošā pārspīlēti uzsvērtiem kontrastiem kā sengrieķu komēdijas un traģēdijas maskām.

Viens no lielākajiem brīnumiem šajā koncertā ir Viļņa Šmīdberga jaundarbs “Saucēja balss”. Maija Einfelde un Vilnis Šmīdbergs, šķiet, vienmēr bijuši īstenie skumju un atmiņu komponisti, vienmēr raksta par dziļi personisko, traģisko, sāpīgo. Bet, re – brīnums. Šmīdberga opuss absolūtā mažorā! Intīmi reliģiska vīzija ar Jāņa Evanģēlija tekstu – varbūt tas ir iemesls, vaduguns šī darba enerģētikai? Vienkāršā mūzikas valoda risina stāstu visā gaišo spektra krāsu gammā, un te ne ko pielikt ne atņemt, ne pat kritizēt par vecmodīgumu, ko man kā jaunam un zarainam gribētos. Vienkārši skaisti un ļoti pārliecinoši un viss! Prieks atkal bija sastapties ar kameransambli Altera Veritas. Žēl, ka šis savulaik Latvijas lielās mūzikas balvas laureāts pēdējos gados vairāk dzirdams koncertos un nozīmīgos festivālos ārzemēs, Latvijā – epizodiski projekti, par saviem personiskajiem līdzekļiem organizēti koncerti, pietrūcis morāla atbalsta lielo koncertu organizētāju lokā. Top jauni darbi un gan jau atkal...

Koncerta noslēgums solījās būt vitāls, romantiskā, humorīgā minimālista Džona Adamsa kamersimfonijas Son of Chamber Symphony ritmos. Nelielais sinfonietas tipa sastāvs (pa vienam instrumentam no katra) ir ļoti atbildīgs salikums izpildītāju prasmēm. Nešaubos, ka tās ir nevainojamas, taču šoreiz jārod balanss vainas sajūtā gan Adamsa gan Sinfonietta Rīga mūziķos – tikvien pēdējā daļa (visadamsiskākā) un otrās daļas pirmā epizode muzikāli un kvalitatīvi aizrauj. Vairāk gan sliektos uz sarunu ar meistaru – Džona Adamsa ritmu virtenes un ornamenti, savienojumā ar straujām instrumentācijas modulācijām dzirdētas jau vairāk ne kā 20 gadu, nupat jau sāk šķist pašmērķīgas – sak, “nu ko vēl es varētu āķīgāku izdomāt?” Protams, šos rēbusus ir iespējams atrisināt, taču tad tas prasa robotiski datorizētu precizitāti no izpildītājiem (šķiet nošu raksta programma Sibelius šo darbu nospēlētu fantastiski un pat emocionāli), nedaudz nivelējot pat katra mūziķa gribu, sajūtu, attaca neprecizitātes dabisko iespējamību. Lai cik vienkārši neizklausītos (vismaz tā vajadzētu būt) šī mūzika, tā ir vājprātīgi sarežģīta. Šoreiz Adamsa groove līdz galam nedeva cerēto baudījumu.

Sekosim afišās apzīmējumam Zoom in – turpmākie koncerti sola daudz jauna un aktuāla kamersimfonijas žanrā. Un ne tikai.   

 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu