Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

26. NOV Komentēt

JUKU JUKUMIS

Staro Rīga gaismas un skaņas izrāde “Mīnotaurs” Spīķeru koncertzālē 2010. gada 20. novembrī. Piedalās komponisti Ģirst Bišs un Voldemārs Johansons, Gints Gabrāns (video), Latvijas Radio kora grupa, diriģents Kaspars Putniņš.

Ieva Kolmane, literatūrfilosofe

Vērtējums  * * * * *

Leģendārais Mīnojs, kas par Krētas valdnieku kļuvis 1432. g.p.m.ē. un esot nodzīvojis līdz tikpat leģendārajam Trojas jeb Ilijas karam (1198.–1208. g.p.m.ē), ticis cildināts kā izcili taisnīgs un gudrs likumdevējs. No otras puses, Mīnojs galīgi sapinies radurakstos: pats – Zeva un Eiropas dēls, sieva Pāsifaja – Hēlijam meita (pasiphaë – ‘viscaur mirdzošā’), bet tā šo piekrāpusi ar Poseidona piespēlētu bulli un dzemdējusi puscilvēku, pusbulli, kam Mīnojs dabūjis dot savu vārdu. Šādu itin pašsaprotamu ģimenes kolīziju dēļ nu zinām Mīnotauru – Mīnoja bulli (pieturos pie lauksaimnieciskās versijas, ka vērsis ir kastrēts, kamēr bullis – ne).

Nebūtu Mīnotaura, mēs nepazītu labirintu. Jo tieši viņa dēļ tas uzbūvēts. Lai padēls dzīvojas pats savā mājiņā, laukā netikdams.

Mīnotaura labirints būtu godam dēvējams par Labirintu, jo ir visu labirintu pirmtēvs. Pētnieku domas dalās. Vieni saka – Labirints bijusi īpaša celtne vai pat pils, cits domā — pat pazemē izbūvēta. Vēl citi smej, ka mīts radies dēļ pašas Knosas pils, kas arhitektoniski veidota tik sarežģīta, ka galva griežas. Tagad — mazliet TV seriālu anotāciju garā ieturētas daiļrades. Grieķu mītoloģijā, kur cits citu pazīst vai ir ar kādu (dievu vai nezvēru) rados gluži kā šodien pie mums, pie Mīnoja par inženieri-celtnieku piestrādāja Daidals. Savukārt tas, kritis Mīnoja nežēlastībā, bija tēvs Ikaram, kas, kopā ar tēvu glābdamies no ieslodzījuma, tēva darinātos un ar vasku salipinātos spārnus saplivināja tik sparīgi un iedomīgi, ka nelaimīgā kārtā aizlidinājās par tuvu saulei, proti, tam pašam Hēlijam, kas Mīnojam sievastēvs. Tikmēr nākamā sērija veltīta atpakaļskatam: par ko Daidals kritis nežēlastībā? Viendaļ par to, ka ieteica Mīnoja meitai Ariadnei iegrūst palīdzīgu diegu kamolu Tēsejam, lai viņš nenomaldās labirintā, kur sadomāja līst, lai nomušītu Mīnotauru. Kas tas par Tēseju? Atēnu valdnieka Egeja dēls. Atēnieši pirms gadiem trim sazin kāpēc nogalējuši Mīnoja dēlu un par to ik gadu kā meslus dabū sūtīt septiņus daudzsološus jaunekļus un ziedošas jaunavas, lai Mīnotaurs dabū kaut ko uz kārā zoba. Trešajā reizē līdzi brauc Atēnu Tēsejs, lai šai nelāgajai ieražai pieliktu punktu. Sengrieķu pasaulē augstāk par visu stāv liktenis jeb fatums, un tas šajā projektā Tēsejam par aizgādni ielicis Afrodīti, kas visu sarīko tā, lai Ariadne uz Tēseju iedegas mīlā. Tad nu Daidalam jāiet talkā, un viņš intrigā iepinas, gribi negribi. Tēsejs Mīnotauru noslaktē (1260. g.p.m.ē.), un Egejas jūra dabū savu nosaukumu, kad viņš, atgriezdamies mājās, piemirst melnās bēdu buras apmainīt pret labu vēstošajām baltajām. Tēseja tēvs Egejs, pa gabalu bēdas samanījis, metas jūras dzelmē un pagalam ir.

Tā mudžināties iespējams vēl ilgi. Šāda juku jukām sapīta, tomēr vienota domas un stāstu telpa ir visa sengrieķu mītoloģija. Tur viss skan, sabalsojas un atbalsojas. Un neatstājas sajūta, ka labirints ir ik telpa, lai cik maza. Par labirintu iespējams uzlūkot gan dzīvu šūnu, gan tīreļa purvu, gan mazgabarīta dzīvokli, kurā apmaldīties nav nemaz tik neiespējami. Vēl jo vairāk – ikviens no mums nemitīgi maldās domās. Un labirints ir arī pasaule, kurā nonācis, ikviens no mums ir spiests tikt kādā skaidrībā. Un labirintu – kā telpu – ar mūziku, kas tikai laikā īstenojama, vieno Ariadnes pavediens. Tas ir vienīgais ceļš, kā sajukumā un mulsumā ieviest kaut cik saprotamu jēgu. Gaismas un skaņas izrādē “Mīnotaurs” to dara Ginta Gabrāna scenogrāfija (juku jukumis, tomēr izsekojamas gaismas stīgas, pasaules dzīļu procesu atainojums uz ekrāna u.tml.) un teksts. Vienubrīd kā mantra un Ariadnes pavediens skan: “She says…” (“Viņa saka…”) Jo tieši tāds pats pavediens kā haotiskās pasaules sakārtotājs ir arī stāsts. Ne tikai reālistisks, dokumentāls. Tikpat labi: “She’s dreaming what she’s dreaming…” (“Viņa sapņo to, ko sapņo…”)

Izrāde ierauj dziļi labirinta sajūtā, uzrāda pavedienus, tomēr laukā, gluži dabiski, neizved. Jo jebkura izeja ir kārtējais malds. Toties pati sajūta intensificējas un fascinē. Šķiet, ka skaistākais labirinta kambaris ir kora ilgie, stīgrie, polifoniskie vokālie akordi. Tur gribas kavēties mūžam, tāpēc mūzikas pacilājošais, pārcilvēciskais skaistums ir vienlaikus baiss, kā neizbēgamas lamatas. Acu priekšā zīmējas pazemes alas ar medus vai iesala ekstrakta stalaktītiem – tik saldiem un krāpnieciski vilinošiem. Vai pils zāle ar slaikām, mežģīņu rakstiem izrakstītām kolonādēm. Abējādi skats tiek aizsegts, esi te un tagad, kur tik labi, un nesaproti, kurp iet, ja sadomāsi iet tālāk. Vienubrīd – sajūta iemidzinoša, sevišķi pats noslēgums (neparasta instrumentāla kulminācija, kuras īstenībā nemaz nav) pārsteidzošā kārtā nostrādā drīzāk kā šūpuļdziesma, nevis aicinājums uz dumpi, cīņu, streiku vai vēl kādu citu pasaules kultūras un ideju vēsturē piedāvātu reakciju uz šķietamu bezizeju. Aizej apdullis kā allaž, bet tik aplaimots kā tikai retumis. Morāle: ja atrodi sevi esam labirintā, apdzīvo to! Pakavējies stalaktītu kambarī, tver pasauli, kurā esi iemaldījies, uzmeklē sevī Mīnotauru.

Nesen iegaumēju vienu no ļoti nedaudzajām “patiesībām”: ja kāds tev saka – tu man tā teici, ar pilnām tiesībām vari atteikt – nē, tā es neteicu vis, tā tu dzirdēji. To der atminēties kritiķiem un visādu recenziju subjektiem. Vienlīdz sarežģīts labirints ir mūsu saziņas telpa, arī tur skan balsis, sabalsošanās un atbalsis. Kā noskaidrosi, kam ticēt? Kur radīsi Ariadnes pavedienu? Viens no visu laiku slavenākajiem sengrieķu sofismiem saucas “Melis”. Un skan tā: “Krētietis teica: “Visi krētieši – meļi.””  Vai taisnība?

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu