Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

15. DEC 1 Komentāri / Komentēt

EKSĀMENS AR PATĪKAMU VIEGLUMA SAJŪTU

Latvijas Nacionālās operas solistes Lienes Kinčas solokoncerts 2010. gada 5. decembrī Operas Beletāžas zālē.

Linda Šarkova

Vērtējums * * * * *

 

Svētdienas pēcpusdienā Operas Beletāžas zāli lēni, bet pārliecinoši pildīja klausītāji, kas bija nākuši dzirdēt soprāna Lienes Kinčas pirmo kamermūzikas soloprogrammu – Riharda Štrausa un Gustava Mālera agrīnā un vidējā daiļrades posmā rakstītas dziesmas. Ar šo programmu pēc Jaungada paredzēts uzrunāt arī Vācijas publiku.

Kaut Liene operā ir jau piekto gadu, līdz solokoncertam viņa nonākusi tikai šobrīd. Pirmskoncerta preses relīzēs dziedātāja vairākkārt uzsvērusi šī notikuma nozīmību, pielīdzinot to eksāmenam, arī klausītāju gaidas pirms koncerta zālē bija gandrīz fiziski jūtamas.

Divdaļīgā programma aptvēra divas stundas un pārliecināja ar dramaturģisko izkārtojumu. Koncerta gaitā mijās abu komponistu dziesmas. Pirmajā daļā iesildoties,izvēlētasjautrākas un liriskākas kompozīcijas (R. Štrausa Begegnung, Nacht, Morgen, G. Mālera Frühlingsmorgen), kulminējot ar afektīvajām R. Štrausa Cäcilie un Zueignung. Bet otrā daļa skanēja dramatiskākas dziesmas, iezīmējot koncerta smaguma centru (G. Mālera Wo die schonen trompeten blasen, Scheiden und Meiden, R. Štrausa Zeitlose, Allerseelen) un izskanot ar izsaukuma zīmei līdzīgo Kling!.

Aizvadītajās stundās Lieni varēja labi iepazīt kā dziedātāju. Taisnība Arturam Maskatam, raksturojot viņas balsi kā spinto soprānu (liriskais soprāns ar spēcīgu skanējumu zemajā reģistrā), pilnskanīgu dažādos reģistros. Dabas dotā balss ir gaiša, viegla, tīrskanīga, un, pieaugot dinamikai, iegūst nedaudz metālisku nokrāsu.

Lienes dziedāšanas kultūra šķiet pat ļoti simpātiska – precīza, veikla artikulācija, laba vācu valoda (padomāts par viesturneju!), loģisks frāzējums, samērīgs un ļoti tīrs vibrato; intonācijas “blusiņa” garajā koncertā bija viena vienīga un ne īpaši manāma. Dziedātāja prata iedzīvoties kamerzālē, veidojot daudzveidīgu dinamiku, nepārspīlējot ar skaļumu, bet tieši otrādi – izmantojot pianissimo efektus kulmināciju veidošanā. Kaut Liene kā autoritāti R. Štrausa kamermūzikā min Džesiju Normenu, man viņas lasījums un attieksme pret mūziku šķiet tuvāka Kiri Te Kanavas interpretācijai. Tas nebija Dž. Normenas afektīvais un sprieguma pārpilnais dziedājums, bet drīzāk jauneklīgi azartisks (Kling!, Cäcilie) un, kur iederas – meditatīvs sniegums (Nacht, Zeitlose, Allerseelen), taču bez galējībām: ne ar pārgudrības vai misijas “es dziedu nopietno repertuāru” apziņu un arī ne ar vienkāršoti naivu dziedājumu. Arī G. Mālera dziesmās gaiši liriskais elements nekļuva pliekans (Frühlingsmorgen, Ständchen, Fantasie), bet dramatiskās balādes neatbaidīja ar plakātisku drūmumu (Wo die schonen Trompeten blasen, Scheinen und Meiden). Dziesmu tempi viscaur tika izvēlēti salīdzinoši ātri, bet tas attaisnojās ar vieglu, nesamākslotu, taču nesasteigtu skanējumu. Radās iespaids, ka Liene šo mūziku tiešām ir izdzīvojusi un pieņēmusi, tādēļ viņas piedāvātās emocijas šķita tik spontānas, priekšnesuma brīdī radušās, ticamas un daudzkrāsainas – kā to pieprasa minētās dziesmas.  

Arī ar aktiermeistarību un kamermūzikas obligāto likumu – kontaktu ar publiku un ansambļa izjūtu viss bija lieliski. Liene prata ar labu humora un takta izjūtu aizvadīt vēstījumu līdz klausītājiem, pārliecināja viņas siltais un vērīgais acu skatiens, dzīvie, bet nepārspīlētie žesti, tikai retumis skatuves izjūtas līdzsvaru traucēja nošu lapas, kas atstātas “drošībai”.

Koncertmeistare – pianiste un mūzikas menedžere Terēze Rozenberga aizrautīgi, taču neuzbāzīgi un smalki “gleznoja”klavieru pavadījumu – gan viņas žesti, gan skaniskais rezultāts bija šī vārda cienīgi. Sākotnēji uzmanību pievērsa viņas maniere dziedāt līdzi Lienes partiju, taču izcili vienotā muzicēšana ar dziedātāju šo paņēmienu lika uztvert kā dabisku un iederīgu. Diemžēl kopējo skanējumu traucēja Beletāžas zāles klavieru nepilnības – varēja just, ka tās ne līdz galam atbild pianistes muzikālajām vēlmēm.

Galvenais, ko vēlētos uzsvērt – koncerts neatstāja mākslīgi sarežģītas, pretenciozas mūzikas iespaidu; manuprāt, tieši vēlīnā romantisma repertuārā ir viegli padoties šim kārdinājumam. Uzdrošināšos Lienei Kinčai veltīt reiz lasītos kamerdziedāšanas leģendas Leonardas Daines vārdus par Maijas Kovaļevskas debiju – “Var dziedāt kamermūziku”. Gaidīsim labas ziņas no Vācijas!

 

 

1. Bons

Prieks par Lieni. Mums buus jauna kamermuuzikas dziedone!

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu