Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

11. FEB Komentēt

KĀDA TĀ IR

Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts 2011. gada 29. janvārī Lielajā ģildē. Solisti Ēriks Kiršfelds (čells), Edgars Saksons (sitaminstrumenti), Liepājas simfoniskais orķestris, diriģents Atvars Lakstīgala, Latvijas Nacionālās operas orķestris, diriģents Normunds Vaicis, Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga, diriģents Normunds Šnē, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Ainārs Rubiķis

Andris Dzenītis, komponists

 

Nu jau laika strēķis šķir no reiz izsludinātā Latviešu simfoniskās mūzikas gada, bet muzikologa Arnolda Klotiņa izlolotā ideja vienkopus pulcēt visus Latvijas profesionālos orķestrus un vienā vakarā svinēt latviešu mūzikas svētkus, vēl jo projām ir dzīva. Un pat vairāk – pārsteidzoši, ka uz šo notikumu biļetes pirms koncerta vairs nav pieejamas ne par kādu cenu. Kāda tad ir klausītāja psiholoģija Latvijā, (kā bez prāta jūtot izsalkumu pēc šāda koncerta)? Vai klausītāju vairākumam tīk saņemt tādu kārtīgu pašmāju mūzikas šalti reizi gadā un pēc tam – nē, vai arī pilnās zāles iemesli ir gluži citi? Komponisti? Solisti? Diriģenti? Neapšaubāmi, šāds koncerts ir arī reta iespēja vienkopus novērtēt mūsu profesionālo kolektīvu māksliniecisko sagatavotību, un, ja runājam par mūziku – interešu loku. Tieši vai netieši tā ir iespēja arī salīdzināt. Kam māte, kam meita, kam sveša kleita, taču izvēlētais repertuārs šāda koncerta kontekstā (vismaz tā tam vajadzētu būt) rāda mūsu mūzikas ainu noteiktā laika periodā. Šoreiz ar pārliekiem svaigumiem koncerts nelutina – šis un tas no pārbaudītām un aizmirstām vērtībām. Tomēr svarīgi, lai šāda koncerta programmā būtu dažādība. Ne tikai paaudžu spektrā, kas izpaudās jo plaši, bet arī stilistikā. Ar pēdējo šoreiz, manuprāt, piekliboja. Vēl un vēl paliek klišejiskā sajūta, par ko runāts jau sen,  proti,  ka latvieši tādas lēnas, skumjas vai saldas mūzikas autori vien ir. Ko tur liegties! Pārsteidzošu kontraversiju nebija.

Gaidītais kontrasts varēja realizēties sitaminstrumentālista Riharda Zaļupes kompozicionālajās izpausmēs, tomēr tas bija tikai šķietams. Lai arī sastāva ziņā novatoriskajam opusam, kas rakstīts desmit timpāniem un orķestrim, un kam dots nosaukums, ko pats komponistam ar grūtībām izrunā – Landscape of Quetzalcoatl (Sinfonietta Rīga, Edgars Saksons, Normunds Šnē) piemīt atšķirīgas kvalitātes – dinamika, ritmiskums, interesanta, veiksmīga attieksme pret dažiem orķestrācijas aspektiem, tomēr, skaņdarbu klausoties, tik daudz kas jau šķiet kaut kur dzirdēts. Un nevis filosofiskajā, ideiskajā aspektā, bet gan tematiski opuss jauna komponista kontekstā izskan klišejiski. Skaņu un ritmu vidū gribētos daudz vairāk sadzirdēt pašu Zaļupi. Līdzīgi kā nupat ieskaņotajā Ziemassvētku albumā 7 Gospels – tur izskan nedaudz no visa kā. Individuāla, personīgi atšķirīga klātbūtne ir viena no primārajām komponista veiksmes formulām akadēmiskajā mūzikā. Lieliski, ka Rihards vēl mācās. Sitaminstrumentālista Edgara Saksona efektīgais sniegums, kas arī vizuāli bija iespaidīgs, atrodoties timpānu ieskāvumā, atklāj vēl vienu risināmu problēmu – sitaminstruments kā soloinstruments un tā funkcija. Jāteic, solistiskums bija jūtams vien posmos, kur sitaminstrumenti skanēja patiešām solo. Citviet instrumenti dabiski iekļāvās kopējā sastāvā, bez izteikta frontāluma.

Otrs vakara pirmatskaņojums – Pētera Vaska Credo, neskatoties uz jau zināmo komponista mūzikas valodu, šķita interesants un patiesi aizraujošs. Varbūt šoreiz komponista sevis ierobežošana vien gaišās noskaņās, pretēji ierastajai izteiktu kontrastu dramaturģijai, ir palīdzējusi mūzikas valodas daudzveidīguma izkopšanā kādā jaunā šķautnē. Patiesi šajā opusā vismaz Vaska mūzikas kontekstā ieskanējās kas jauns – gan instrumentācijas principos, gan mūzikas veidojumā. Parasti diatoniskās saskaņas un to izveide pēdējās dekādes Vaska opusos it kā velk atpakaļ pie latviešu klasiķiem, taču ne šoreiz. Diriģents Normunds Vaicis, kurš neapšaubāmi ir latviešu neoromantiķu (Vasks, Maskats) ļoti veiksmīgs un ekspresīvs interprets, šoreiz vietumis gan nespēja izlīdzināt orķestra nedaudz izplūdušo precizitāti.

Koncerta otrā puse daļēji aplaimo mūs ar latviešu mūzikas vēsturi. Cerēsim, ka Imants Kalniņš savu sveci zem pūra (lasi – Obojas koncertu ar Martu Kristiānu Kalniņu solista lomā) glabā, jo tas patiesi būs kas neatkārtojams, citādi šķiet dīvaini, ka jau labu laiku kā uzrakstītais skaņdarbs savu plānoto pirmatskaņojumu jau otro reizi tā arī nepiedzīvo. Tomēr bez Imkas nepalikām – tālajā 1963. rakstītais Čellkoncerts viennozīmīgi ir īsts šedevrs, un vismaz man tas izvērtās par vakara pārsteidzošāko piedzīvojumu. Ērika Kiršfelda ekspresīvi izdzīvots, grodais opuss demonstrē gan pilnu sirdi, gan būtiskas Kalniņa tālaika stilistikas intereses. Tomēr Šostakoviča influence, kā atzīmēts programmiņā, iespējams ir nedaudz pārspīlēta. Pirmo čellkoncertu krievu “drūmiķis” bija uzrakstījis vien pirms četriem gadiem, turklāt Kalniņa faktūras, harmoniskā uzdrīkstēšanās un viennozīmīgi – formveide ir daudz drosmīgāka un novatoriskāka. Nav saprotams, kāpēc šis opuss vēl padomju laikos nekļuva par iecienītu čellistu aprindās vismaz PSRS teritorijā…? Liepājas orķestra uzstāšanās gan arī šķita neviennozīmīga – Atvara Lakstīgalas centīgais un (laikam jau no klausītāja puses) precīzais žests ne vienmēr sakrita ar orķestra iestājām. Tomēr citādi jāteic, ka orķestris (izņemot atsevišķus instrumentus) ir šobrīd bagāts ar patiesi izciliem mūziķiem un skaņu.

Romualda Kalsona “Retrospekcija” Aināra Rubiķa un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķstra sniegumā izskan skumji un sirsnīgi. Vairāk saista latviskā kautrība un biklums, ko koncerta beigās sastopam Imanta Zemzara personā. Autors ļoti skopi komentē savu opusu – mūziku Anša Epnera dokumentālajai filmai “Ugunszīme” (1974). Komponista paša jau aizmirsto, patiešām interesanto tematisko materiālu instrumentējis Jēkabs Nīmanis. Imantam Zemzarim pagātnē ir ne viena vien interesanta simfoniskā partitūra un gribētos sagaidīt vēl. Nemaz nebija slikta nelielā trīsdaļīgā svīta – izteiksmīga, latviska, noslēgumā – dinamiska. Jūtama Jēkaba Nīmaņa tolerance pret Zemzara domas lidojumu. Arī instrumentu izmantojumā ļoti jūtams zemzarisms (kas zin, vai arī autors tā domā).

Kopumā interesants vakars, taču ne pilnībā objektīva liecība tam, kāda ir Latvijas mūzikas aina šodien. Skaidrs arī tas, ka skaņdarbus lieliem sastāviem neviens arī vairs nepasūta tik blīvi kā vēl nesenā pagātnē – finansu problēmas valstī dara savu. Interesanti izvērtās tiešās translācijas – intervijas ar atskaņotājmāksliniekiem un komponistiem turpat no ģildes vestibila. Nelielās kļūmes un dīvainais bildes formāts vienīgi liek jautāt, vai šīs pašas sarunas nevarēja notikt uz skatuves vai jau ierakstā – apstrādātā, dinamiskā vidē? Šis ir jautājums citai reizei.

 
 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu