Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

02. FEB 2 Komentāri / Komentēt

IEDVESMOTIE UN IEDVESMOJOŠIE

Koncerts “Šūmaņa iedvesmotie”. Piedalās Marta Jagmane (vijole), Agnese Kanniņa-Liepiņa (vijole), Liene Kļava (alts), Guna Āboltiņa (čells), pianisti Olga Jegunova, Dace Kļava, Rūdolfs Vanks, Normunds Šnē (oboja)

Santa Bušs, komponiste, muzikoloģe

Vērtējums * * * *

 

Kamerorķestra Sinfonietta Rīga un viņu domubiedri Spīķeru koncertzālē vēra priekškaru Roberta Šūmaņa 200. dzimšanas dienas atceres gadskārtai, piedāvājot šī gada pirmo kamermūzikas programmu "Šūmaņa iedvesmotie".
Iespējams, cilvēki izslāpuši pēc izsmalcinātības un augstas raudzes mākslas, intīmas kamermuzicēšanas klātbūtnes sajūtas, varbūt arī pēc zināmas romantisma devas skaniskā izteiksmē. Iespējams, iemesli ir krietni daudzveidīgāki un individuālāki, jo Spīķeru koncertzāle bija interesentu pilna. Tas patiesi priecē un ir apsveicami, tomēr šim faktam kamermuzicēšanas kontekstā tovakar veidojās arī cita nokrāsa – šķietami “apslāpētāka” zāles akustika, un cauri klausītāju rindām nerimstoši cirkulēja trokšņainība, sevišķi koncerta pirmajā daļā.
Šāda nemiera gaisotne zināmā mērā traucēja  izbaudīt izjusto meitas un mātes saspēli Klāras Šūmanes opusā “Trīs romances” op. 22, kurā Lienes Kļavas alts uzrunāja ar mainīgu emocionālo spriegumu un simpātiski būvētu tembrālo nianšu daudzveidību, bet pianiste Dace Kļava izvēlējās atkāpties tādā kā attālinātākā, pakārtotākā plānā, iejūtīgi un elastīgi sekojot solistes stāstījumam.
Citādās proporcijās veidojās čellistes Gunas Āboltiņas un pianista Rūdolfa Vankas skatuviskā saspēle – drīzāk vienlīdzīgā divu solistu partnerībā, savstarpēji papildinošā un vienas elpas izteiksmē sakņotā. No smalki trausliem skaņu putekļiem un pieklusinātiem čukstiem, līdz spožas intensitātes žilbinošām skaņu lavīnām hameleoniski mainīga un abu mūziķu savstarpējās saspēles dzīvīguma caurausta izskanēja Heinca Holligera kompozīcija Romancendres. Abu mākslinieku kopspēlē šis R. Šūmaņa iedvesmotais opuss burtiski ar katru mirkli  valdzināja arvien neatvairāmāk, uzrunāja un ievilka kādā līdzdzīvošanas stāvoklī.
Līdzīgs piesaistes spēks raksturoja otru koncerta kulmināciju – Normunda Šnē (oboja) un Olgas Jegunovas (klavieres) saspēli Roberta Šūmaņa skaņdarbā Adagio and Allegro op. 70, tieši mijiedarbi, saasināto ieklausīšanos vienam otrā un ļoti skaidri būvētu muzikālās formveides risinājumu. Olgas Jegunovas spēle bija viens no lielākajiem koncerta atklājumiem: emocionāli bagātīgs un pārdomāts, inteliģents partitūras lasījums, azartisks un brīžam negaidīts vai svaigs skatījums uz dažādu faktūras slāņu izcelšanu kopainā – tas viss apvienojumā ar apburoši krāsainu un izvērstu klavierspēles piesitienu “kolekciju”. Šīs kvalitātes atspoguļojās arī pianistes saspēlē ar Martu Jagmani, Agnesi Kanniņu-Liepiņu, Lieni Kļavu un Gunu Āboltiņu Roberta Šūmaņa Klavieru kvintetā op. 44. Savstarpēji papildinoša un sapratnē sakņota veidojās Sinfonietta Rīga stīgu kvarteta mūziķu kopspēle, kurā dažbrīd gan ievijās kādas individuālas atkāpes no kopējā notikumu tempa vai rakstura. Kopsummā koncerta izskaņā īstenojās krāsains un visnotaļ veiksmīgs izvērstā ansambļa interpretējums, vienīgi tā dzidrajam smalkuma brīžam pietrūka akustiska plašuma un vēriena.

 

 

1.

jā gan Robert Schumann op.70 Adagio & Allegro in Ab for hn & pf [1849]

2.

Adagio and Allegro! - ?? Šūmanim? ''vienīgi tā smalkuma dzidrumam brīžam pietrūka tieši akustiskā plašuma un vēriena kvalitātes.'' Dzidrumam pietrūka vēriena?

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu