Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

11. FEB Komentēt

JAUNO MŪZIKU JOPROJĀM GAIDOT

Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts 2011. gada 29. janvārī Lielajā ģildē. Solisti Ēriks Kiršfelds (čells), Edgars Saksons (sitaminstrumenti), Liepājas simfoniskais orķestris, diriģents Atvars Lakstīgala, Latvijas Nacionālās operas orķestris, diriģents Normunds Vaicis, Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga, diriģents Normunds Šnē, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, diriģents Ainārs Rubiķis

Jānis Kudiņš, muzikologs           

 

Pārpildīta klausītāju zāle un īpaša gaisotne apliecināja – ikgadējais latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts ir gaidīts notikums. Šoreiz galvenais akcents bija likts uz atsevišķu Latvijas komponistu jubilāru senāku vai jaunāku simfonisko opusu atskaņojumāiem. Kāda tad paliek atmiņā šī simfoniskās reprezentācijas kopskaņa?

Manā uztverē šī gada simfoniskās mūzikas lielkoncerta skates galvenie balsta punkti bija Pētera Vaska un Romualda Kalsona simfoniskie darbi. Vaska gadījumā varbūt pat negaidīti pārliecinot par kādu senu patiesību – jo ilgāk un aizrautīgāk kāda doma tiek atkārtota, jo tā vairāk liek sevi respektēt, pat tad, ja šīs domas konkrētajam risinājumam pilnībā nepiekrīti.

Jaunākais Pētera Vaska simfoniskais darbs Credo ir kārtējais komponista individuālās mūzikas valodas un izteiksmes koncentrāts. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā izkoptie dramaturģijas paņēmieni (sakāpināti kontrasti un traģēdijas tēlainās sajūtas radīšanas mehānismi, izvērstas elēģijas un bezgalīgo dziedājumu himnas dažādās versijās) jaunā sakārtojumā (LNO orķestra sniegumā) uzrunā arī Credo. Tomēr uzrunā  ar tik dedzīgu patosu, ka pat skeptiskāks šī virziena mūzikas vērtētājs vismaz uz mirkli ļaujas un izbauda atsevišķus, vārdos netveramus muzikāla skaistuma brīžus. It īpaši tādēļ, ka šoreiz P. Vaska mūzikā dominē majestātisks himniskums un elēģiska rezignācija mažora toņkārtā, iniciējot emocionālas izjūtas, kas šajā laikā (dažādās nozīmēs), acīmredzami, nepieciešamas.

Savukārt Romualda Kalsona 1980. gada darbs “Retrospekcija”, lai arī veidots kā daudz krasākos kontrastos balstīs vēstījums, kārtējo reizi (LNSO atskaņojumā) pārsteidza ar simfoniskā orķestra skaņu kombināciju meistara gudrību un risinājumu dažādību. Lai jau paliek strīdi par to, vai “Retrospekcijas” vadtēma raisa vai neraisa alūzijas ar Žana Sibēliusa “Skumju valša” īpatno noskaņu. Fascinējošākais šajā darbā ir perfektā formas izjūta un tās vissīkāko detaļu izstrādātība tembrāli spriegajā un daudzveidīgajā faktūrā.

Uz Vaska un Kalsona fona diemžēl sākotnēji solītais, bet jau otro reizi nesagaidītais Imanta Kalniņa Obojas koncerta pirmatskaņojums tika aizstāts ar krietni senāk tapušo Čellkoncertu. Visu cieņu Liepājas simfoniskajam orķestrim un Ērikam Kiršfeldam par korekto un precīzo partitūras lasījumu. Tomēr šajā Kalniņa darbā diemžēl vairāk sadzirdami stilistiski meklējumi un dažādas ietekmes, nevis pārliecinošas atbildes neatkārtojumā individuālā skaņurakstā. To komponists ir noslīpējis citos, vēlāk tapušos simfoniskajos opusos.

Savukārt Imanta Zemzara mūzika mūsdienās mazpazīstamajai Anša Epnera dokumentālajai filmai “Ugunszīme” tik tiešām kalpoja par pamatotu iemeslu pašam komponistam sarunā ar koncerta rīkotājiem un klausītājiem mulsi smaidīt un paust neizpratni – kāpēc tieši šis darbs? Jo, lai arī labi instrumentēta un dramaturģiski formāli pareizi būvēta, šī mūzika dokumentālajai filmai reprezentēja lietišķās mūzikas stilam raksturīgo nepretenciozo iespaidu un izteiksmi. Un vismaz man raisīja jautājumu – vai tiešām I. Zemzara daiļradē nav citu simfonisko darbu, ko komponista jubilejas gadā atskaņot?
Līdzās vecākās paaudzes jubilāriem šogad simfoniskajā lielkoncertā pirmatskaņojumu piedzīvoja jaunākās paaudzes kolēģa Riharda Zaļupes koncertžanra darbs Landscape of Quetzalcoatl desmit timpāniem (Edgars Saksons) un kamerorķestrim (Sinfonietta Rīga). Iedvesmošanās no senās indiāņu leģendas par mistisko elkdievību R. Zaļupi ir inspirējušas radīt opusu, kura galvenā kvalitāte ir timpānu ansambļa skanējuma tembrālo kombināciju versijas kopumā profesionālā un labi pārdomātā orķestra skanējuma ietērpā. Stilistiskās ievirzes ziņā Zaļupe diez vai pozicionējams kā izteikts eksperimentators un avangardists. Drīzāk tāds kā amerikāniski domājošs pragmatiķis, kurš cenšas rast vidusceļu dažādu publikas slāņu un gaumju krustcelēs un nav nedz pārāk radikāls, nedz tradicionāls savā mūzikas valodā. Iespējams, tādēļ, ka pēdējā simfoniskajā lielkoncertā neizskanēja nekas citādāks stilistisko meklējumu ziņā arī rosināja Ingrīdu Zemzari dažas dienas vēlāk LTV 1 raidījuma “100 grami kultūras” sižetā jūsmīgu un dziļdomīgu viedokļu vidū neviltoti un vienlaikus provokatīvi tieši uzdot jautājumu – bet kur tad šajā koncertā bija jaunā latviešu simfoniskā mūzika? Tik tiešām, varbūt ir pienācis laiks nākošajā simfoniskajā lielkoncertā beidzot riskēt un atskaņot arī to mūsdienu jaunās paaudzes latviešu komponistu opusus, kuru pārstāv arī citus stilistiskos meklējumus un estētiku?
 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu