Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

02. MAR Komentēt

SAKSOFONS NOKĀPJ ELLĒ

Septītā starptautiskā saksofonmūzikas festivāla Saxophonia koncerts 2011. gada 12. februārī Rīgas Sv. Jāņa baznīcā. Piedalās Laura Grecka (mecosoprāns), Artis Sīmanis (saksofons), Oskars Petrauskis (saksofons), Kristīne Adamaite (ērģeles), Rīgas saksofonu kvartets, Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, diriģents Māris Sirmais

Linda Šarkova

Vērtējums * * * * *

Šogad Saxophonia mainījusi dramaturģiju: festivāla atklāšanas koncertā neskanēja latviešu komponistu oriģinālmūzika un tas nenotika Jāņa baznīcā kā divas iepriekšējās reizes. Precīzāk, Lielās ģildes un Jāņa baznīcas koncerti samainījās vietām. Varbūt klausītājiem šajā ne visai priecīgajā laikā ļoti vajadzīga saksofona ekstravertā puse, prieks un mirdzums jau pašā festivāla sākumā – lai pārliecinātu, ka ir vērts aiziet arī uz nopietnāku sarunu?

Līdzīgi kā pirms diviem gadiem, Jāņa baznīcā pārliecinošā vairākumā (trīs pret vienu citvalstu)  skanēja latviešu komponistu jaunie skaņdarbi – pasūtinājumi šim festivālam. Interesanti, ka festivāla vadība ievēro noteiktu koncepciju gan komponistu izvēlē, gan darbu formā. Trešo reizi šim festivālam raksta Ēriks Ešenvalds un Rihards Dubra, savukārt otro reizi – Kristaps Pētersons. Abi pirmie pa reizei rakstījuši oratoriju, tāpēc šoreiz viņiem mazākas formas darbi, bet nu kārta pienākusi Kristapa Pētersona oratorijai. Kaut arī šis nebija atklāšanas koncerts, nevarētu teikt, ka klausītāju būtu mazāk. Iespējams, vilināja arī rīkotāju pa laikam izmestais āķis – Pētersona oratorijas nosaukums ir “Elle”. Visvairāk pārdomu par nešaubīgi kvalitatīvo koncertu rosināja tā dramaturģija: no saskanīgas un uz pilnību aicinošas mūzikas caur ciešanām uz bēdu un ļaunuma kvintesenci. To var salīdzināt ar nolaišanos no paradīzei piederīgām sajūtām uz tās pretpolu. Saksofons tik tiešām spēja daudz, bet – par visu pēc kārtas.

Koncerts sākās ar rimtu un gaišu Ērika Ešenvalda Laudate Dominum, ko uztvēru kā ļoti organiski un profesionāli uzrakstītu un meistarīgi atskaņotu. Komponists nelika vilties – izmantoti tradicionāli rakstības paņēmieni, taču skaņdarbs ir neviltoti sirsnīgs, rakstīts ar Ešenvaldam raksturīgu plašu elpu un labu mūzikas laika ritējuma izjūtu. Puse no panākumiem pienākas Arta Sīmaņa spēlei. Alta saksofona tembrs man šķita tuvs pilnībai; maigs un spēcīgs, personisks un uzrunājošs vienlaikus. Skaņa piepildīja baznīcu ne mazāk veiksmīgi kā ērģeles, radot nedaudz pārpasaulīgu izjūtu, un pēc laika izrādījās – šis ir viens no spilgtākajiem un atmiņā paliekošākajiem vakara brīžiem.

Koncertu turpināja Sv. Jāņa baznīcas mācītāja neliels sprediķis – parafrāze, paskaidrojumi par Riharda Dubras Vidi quator angelus ar tekstu no Jāņa Atklāsmes grāmatas. Līdzīgi kā Ešenvalds, arī Dubra rakstījis sev ierastajā stilistikā, gregoriskai monodijai mijoties ar krāsainiem daudzslāņu polifonijas pavedieniem. Tikai formveide subjektīvi (atsevišķu posmu proporciju ziņā) šķita mazāk izdevusies kā augšminētajam darbam. Salikums – saksofonu kvartets un mecosoprāns šoreiz nebija par labu jaunajai J. Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijas ikgadējās balvas laureātei Laurai Greckai. Var tikai minēt, kādēļ kvartets brīžiem pārmāca balsi un tā, iepretim eņģeliskajiem saliedētajiem saksofoniem, šķita kā dievišķās parādības apmulsināts teicējs, kā arī brīžam uzreiz nespēja intonatīvi salāgoties ar saksofoniem. Iespējams, Ievai Paršai rakstītais (un ar viņu arī pirmatskaņotais) darbs sevī jau ietver prasību pēc lielas balss. Varbūt vienkārši meistarības un laika jautājums, jo Lauras balss ir dzirdēta arī košā un pārliecinošā sniegumā, un arī šoreiz viņas attieksme liecināja par pamatīgu ieguldīto darbu un atdevi.

Pirmais pakāpiens uz ciešanu ceļu bija Igaunijas krievietes Gaļinas Grigorjevas “Lūgšana”. Zināma līdzība atskaņotājmākslinieku sastāva un idejas ziņā vēroajama ar pirmo koncerta darbu, taču cilvēka kontakts ar Augstāko šeit risināts no cita aspekta un citiem līdzekļiem. Vairs ne kā gavilējošs slavinājums, bet mokošs jautājums, ne līstoša gaismas pārbagātība, bet krēsla, celle, klusums, askētiski skaudra izteiksme. Klausītāji tika burtiski ievilkti suģestējošā, personīgā vēstījumā par ciešanu un atklāsmes ceļu pie Dieva. Kaut skaņdarbs rakstīts pirms sešiem gadiem, citu sabiedrībā tas izceļas ar mūsdienīgu saksofona spēles tehnikas lietojumu. Solo spēlēja Artis Sīmanis, kurš par izprasto lasījumu, spēles tehniku un emocionalitāti jāuzteic atkal.

Baznīca sarosījās – klausītāji šķirstīja programmiņas, gaidot koncerta naglu, cieto riekstu un intrigu. Solista vietu ar diviem saksofoniem steidzās ieņemt Oskars Petrauskis, un šķita, ka viņa jauneklīgā gaita visus pārskaņo no meditācijas un askēzes uz visu kaislību kvintesenci, jo Kristapa Pētersona “Elle” tik tiešām neatstāja vienaldzīgu. Jāatzīst, ka par šo darbu rakstīt man bija visgrūtāk. Biedēja pašas nekompetence, kas aiz pirmā brīža iespaidīguma varētu traucēt saskatīt būtisko. Manuprāt, darbs ir nostrādāts lieliski. Tikai programmiņa klausoties gan ir diezgan obligāta, jo komponists tajā devis skaņdarba formas atšifrējumu – iedalījumu posmos (daļās) un tekstu. Muzikāli skaņdarbs ļoti loģisks, stingri uz tekstu un Dantes darba divdaļību balstīts. Abstrahējoties no satura, ausij pievilcīgu to dara spilgts tematisms un kora faktūras gudra, daudzveidīga izmantošana, kur komponists spējis ietvert gan vides ilustrāciju (lēni krītoši uguns pušķi, dubļu jūra, ledus ezers), gan cilvēcisko moku gradācijas. Kristaps Pētersons pilnā mērā varējis izpaust savu mīlestību uz teatralitāti, un, līdztekus tai, skaņdarbu caurauda otra rokraksta zīme - ritmanervs, ostinato. Vietā Oresta Silabrieža vārdi – mūzikas valoda vienlaikus mūsdienīga un arī neiesvaidītam klausītājam saprotama.

Manuprāt, arī atskaņotājmākslinieki teicami veica savu darbu – Valsts akadēmiskais koris “Latvija” un diriģents Māris Sirmais, ērģelniece Kristīne Adamaite, kurai tika lielākā slodze šajā koncertā, un neapšaubāmi dzīvespriecīgais un atsaucīgais saksofonists Oskars Petrauskis. Domāju, ka tieši interpretu un komponista veiksmīgā sadarbība padarīja šī opusa klausīšanos tik saturīgu, baudāmu – jo, rakstot šādu a priori provokatīvu darbu, prasības tā atskaņošanai ir divkārt augstas.

Bet vai vislielākais jautājums nav jāuzdod par to, kāpēc Pētersons izvēlējies rakstīt tieši par Elli? Tā ir vairāk nekā ļoti talantīga provokācija, kas balansē uz robežas starp filmu mūziku un avangardu. Cilvēkam ir pretrunīgas attiecības ar ļauno. Tas vienlaicīgi izraisa gan slepenu, neveselīgu interesi, gan ir izstumjams kaut kur prom, piemēram, ellē un neattiecas uz mums. Neriskēju uz autoritāriem izteikumiem, bet atceros, kā kultūras socioloģe Dagmāra Beitnere, piesaucot “Mērnieku laikus”, lūdza pieņemt savu faktisko garīgo stāvokli un neliekuļot, neplātīties ar iedomātu perfekciju, jo ar šo problēmu latviešu tauta slimojot jau sen, un tas, viņasprāt, ir cēlonis dažādām neveselīguma izpausmēm. Man “Elle” likās cilvēciska, nevis abstrakta ļaunuma apraksts. Komponists Dantes tekstu (kurš ir politizēts un reizē fantastiks, par taisnīgas tiesas tēmu) padara cilvēcisku ar katolisko lūgšanu tekstu iespraudumiem un izvēlēto mūzikas izteiksmi. Arī solists – saksofonists Dantes-Vergīlija personā skatās uz “Elles” iemītniekiem nevis no augšas, bet ar līdzjūtību. Galu galā, noklausoties “Elli”, nesasniedzu velnišķīgi izvirtīgu katarsi. Mūzika bija normāli uztverama un baudāma. Lika pārdomāt cilvēcīga ļaunuma dimensijas.

Vienīgais, kas droši vien kaitināja konservatīvus klausītājus – programmā netika atrunāta motivācija opusa atskaņošanai tieši baznīcā. Atcerējos piecus gadus senu diskusiju “Mūzikas Saulē” par garīgas mūzikas kritērijiem un uzdrošināšos teikt, ka “Elle” tajos iekļaujas. Loģiski, ka tieši šajā vidē (kā? Cilvēcīguma, dievišķās mīlestības un ļaunuma?) pretmeti atklājas visspilgtāk, un klausītāji arī nāk ar ne-patērējošu attieksmi, tāpēc skaņdarba vēstījums varētu iedarboties jo labāk. Uztveri veicināja arī atskaņotājmākslinieku atrašanās augstu virs mums.Tomēr, zinot Latvijas sabiedrības tieksmi uz kašķiem, apvainošanos un rādīšanu ar pirkstu, varbūt citreiz kāds viltīgs mājiens iepriekš būtu dodams, neko nezaudējot no darba noslēpumainības. Kādreiz noteikti gribētu klausīties “Elli”vēl, bet šaubos, vai baznīcā.

Katrā gadījumā prieks par festivālu ar noturīgu latviešu mūzikas krāsu un vēl vairāk par to, ka pēc izskaņas rodas patiesa vēlēšanās gaidīt to atkal.

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu