Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

23. MAR Komentēt

PASTKARTES PASTKARTĒM

Festivāla “Latvijas Jaunās mūzikas dienas” koncerts “Pone. Pastkartes. Pārmijas” 2011. gada 11. martā Spīķeru koncertzālē. Piedalās pianists Rihards Plešanovs,  komponisti: Jēkabs Nīmanis (klarnete), Niks Gothams (saksofons), Solveiga Selga-Timpere (klavieres), Imants Zemzaris (klavieres), Anna Veismane (melodions), Valdis Muktupāvels (etnogrāfiskā kokle), Imants Mežaraups (klavieres), vokālā grupa “Putni”.

Andris Dzenītis, komponists
Vērtējums * * * *

Kopš sociālās saziņas tīklu uzplaukuma populāra ir kļuvusi tā saucamā “statusa maiņa” jeb dažkārt ailīte “par sevi”, kur ikkatrs ieklabina nevis tur prasīto, bet to kur šobrīd atrodas vai kā jūtas. Un tad nu mēs to visi uzzinām, pat ja tas mūs neinteresē. Atminos pats, šodien būdams tehnoloģiju atkarīgs, pēdējo reizi smaržīgu, aprakstītu pastkarti ar tikko pastnieka uzliktu pastmarku izsūtīju kaut kur no Oslo vismaz pirms desmit gadiem.

Gundaris Pone savas pastkartes aizsūtīja jau daudzus gadus atpakaļ. Turklāt vēl kam – Šēnbergam Šauļos, Bartokam Bauskā, Aivzam Aizputē, Vebernam Vaiņodē, Ravelam Rucavā, Gēršvinam Grobiņā un Stravinskim Skrundā. Turklāt vēl kā – ar zinoši lietpratīgu citēt, pārfrāzēt, asprātīgi vilkt uz zoba, atdarināt, pārņemt, sapludināt un cauraust prasmi. Šķiet, tādas prasmes piemitušas vēl tikai Stravinskim Skrundā un neuzrakstītajai pastkartei Berio Bikstos. Neapšaubāmi šādas pastkartes nebūtu kauns ierāmēt un likt pie sienas smalkos krogos, kur sienas rotā īpašnieka kopbilde ar Pavaroti, Bekhemu, Skārletu vai kādu citu zvaigzni, vai pat kādreiz kā autobiogrāfiskas izstādes daļu vest uz Luvru, Teitu vai Prado. Nu nemaz nebūtu kauns, tikai lepnums!

Protams, pastkartes nekur nenonāk, ja pasta darbinieki streiko. Tomēr pat streika laikā daži ir čakli un pat pacenšas piecelties agrāk, lai pastkartes saņēmējam būtu īpašs prieks. Rihards Plešanovs ir lielisks pastnieks, kurš būtu pelnījis paaugstinājumu dienestā – tik godprātīgi, ekspresīvi un profesionāli paveiktu darbu katru dienu nesastapsi! Turklāt ne jau visiem pastniekiem tīk nogādāt pastkartes, pa dubļainām, smilšainām laikmetīgās mūzikas takām ejot. Biežāk gribas izvēlēties mīkstu, siltu četru riteņu Šopēnu, Rahmaņinovu vai Listu ar garantētu pilnpiedziņu. Prieks, ka ir tādi pastnieki, kuri gatavi brist! Turklāt, brienot, cita starpā nodungo arī kādu Pētera Vaska saskaņu, kā piemēram “Vasaras vakara mūzika”. Līdz vasaras vakaram gan vēl tālu, vēl pali jāpārdzīvo, taču siltuma sajūtas klātbūtni tas tuvina. Savaldīgais piano, kas izdodas Rihardam opusa noslēgumā ir to vērts – maiga, silta migla, kas pēc lietus ceļas virs pierasojušas pļavas. Gribētos teikt, ka tas bija tuvu ģeniālajam, pat neskatoties uz to, ko domājat par atklātu romantismu 21. gadsimta mūzikā. Tā, lūk, dungo mūsu pastnieki!

Kad pastkartes ir sasniegušas savus adresātus, citi latviešu komponisti domā – kāpēc mēs, lai arī neesam tādi monumenti kā Skrundas Stravinskis vai Šauļu Šēnbergs, nesūtītu savas pastkartes Ponem? Pat ja viņš neatbildēs (jo ir ilglaicīgi izbraucis ne iedomīgs). Un kāpēc ne no dažādām pasaules malām, vietām un situācijām? Imants Zemzaris pats savām rokām uz melna flīģeļa grebj Norvēģu tautai raksturīgus rakstus – hallinga, hardingfeles vijumi atsauc atmiņā gan pirmo manis mūzikas skolā spēlēto Grīga skaņdarbu ar raksturīgām kvintām kreisajā, gan uzbur tādu īpatnēju ainavu ar pārsteigumu, kāds varētu rasties, aiz skapja pēkšņi atrodot teju 70 – 80 gadus nogulējušu, nekad neaiztiktu un neizlasītu pastkarti.

Valdis Muktupāvels atgādina Ponem, ka Kurzemei ir bijuši valdījumi ne tikai Pones “tālajā zemē”, bet arī daudz tuvāk viņa mītnei jaunajā pasaulē. Uzstājīgi, aizrautīgi, harmoniski pastkartē strinkšķ ornamentālas kokles skaņas, neaizmirstot, ka latviešiem patīk arī eksotiskāki instrumenti un koklei – mikrofons. Šī kartiņa tāda nedaudz nesalasāma, redzams tikai, ka tajā kāds etnogrāfisks motīvs domāts, bet tieši kāds? Viens no daudzajiem?

Lai uzrakstītu savu pastkarti, Solveiga Selga-Timpere lieto ne tikai pildspalvu, bet arī papīram mēģina iedvest dvašu, ielikt balsi, tam pietīt klāt kādu klavieru stīgu. Nedaudz teatrāla pastkarte, kaprīza, atmosfēriska, tomēr ar visiem tajā saliktajiem priekšmetiem ir tik ļoti gaisīga, ka nezin kāpēc raujas prom, laikam grib tomēr atpakaļ uz Skulti pēc tam, kad Pone to izlasīs.

Niks Gothams gan par sevi ir drošs. Klavieru akordi kā piespraudes piespiež lielo kartes lapu un nu ap šīm piespraudēm var sākt rakstīt. Ar droši izzīmētiem burtiem Nikam ir ko teikt. Dažkārt šī saruna kļūt pārāk personiska un mums laikam kādā brīdī tai pat nav jāpievērš tai tik ļoti liela nozīmē. Bet, šķiet, ka viņu starpā varētu būt interesantas lietas runājamas.

Imantam Mežraupam, kura Musica Arcuata Pone savulaik nodēvējis par “foršāko latviešu skaņdarbu”, acīmredzami ir ko pateikties, tāpēc viņš, līdzīgi kā Pone savās kartiņās, runā Stravinska vai Veberna paša vārdiem. Mežraups nekautrējas uzdāvināt Ponem tādu kā izlasi no savas mūzikas, un šai klāt liktajai buķetei nav ne vainas – tā ir smaržīga un, šķiet, stāvēs vēl ilgi.

Dīvainas lietas dara Anna Veismane. Viņa uzrāpusies tvaika lokomotīves priekšgalā un tver un sagūsta lokomotīves svilpienus, cenzdamās tos nogādāt Gundarim Ponem kā pastkarti. Dīvaina ierīce – melodions – šo svilpienu un trauksmes sagūstīšanai un atlaišanai. Beigās korķis ir ārā, un paliek tikvien gaiss, bet pats brauciens ar lokomotīvi ir bijis gaužām interesants un savdabīgs; nost krist nebija ne prātā.

Un te nu nāk Jēkabs Nīmanis – viss baltā ar kalkulatoru rokā, klarneti padusē. Pie kājas viņam datora klaviatūra. Viņš vis nesūtīs parastu kartiņu – gribas tajā par katru cenu iestrādāt universālu mikročipu, kuru Gundaris Pone nolasīs savā datorā vai kādā citā procesorā. Lai labāk rakstītos, Jēkabs sev pārī projicē pats sevi – atkārto ainas, kuras nupat pats piedzīvojis, provocē laiku. Viena no krāšņākajām, modernākajām kartiņām. Zinot, ka Ponem patika stilīgas lietas, domāju, pie šīs viņš gribētu ilgāk pakavēties. Tādas sinusoīdas, tādas laika modulācijas un filtrēšanas!

Ak, jā, un piemirsās – pirms paša, paša sākuma, kad izbridām pie Pones Latvijas adresātiem caur Vaska vasaras vakaru, mūs ceļā pavadīja putnudāmas “Putni” ar mistiskiem, noslēpumu dziedājumiem. Kaut ko Dambis viņām par Kurzemes brīnumiem sarakstījis (P. Dambis Miraculum de Curlandia). Lai vai kas tas nebūtu – tas, cik tālu viņas stāvēja kalnā un cik pārpasaulīgi tas skanēja, varbūt pat citpasaulīgi, liek tikai šajā vietā atgriezties vēlreiz – no otras puses un klausīties brīnumu balsīs citreiz. Šoreiz to tiešām negribas, tas ir cits stāsts ar citu sākumu un beigām. 

 
 

 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu