Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

26. APR Komentēt

ES NĀKU NO TĀLAS ZEMES

Festivāla “Latvijas Jaunās mūzikas dienas” atklāšanas koncerts “Es nāku no tālas zemes” 2011. gada 4. martā Latvijas Universtitātes Lielajā aulā. Solisti Sonora Vaice (soprāns), Ieva Parša (mecosoprāns), Ivars Cinkuss (baritons), Jānis Misiņš (bass), kamerkoris “Ventspils”, Liepājas simfoniskais orķestris, diriģents Atvars Lakstīgala
 
Viktorija Zubairova

 

“Latvijas Jaunās mūzikas dienu” atklāšanas koncertu šogad ievadīja Oresta Silabrieža un Komponistu savienības priekšsēdētājas Gundegas Šmites ievadvārdi, kas pamatoja festivāla galvenā “personāža” izvēli (šoreiz tas ir ārzemēs plaši novērtētais, bet dzimtenē mazpazīstamais komponists Gundaris Pone) un mudināja iegādāties Santas Bušs rakstītus informatīvus bukletus. Koncertu atklāja jau iepriekš izsludinātā intriga – Marinas Gribinčikas simfoniskā opusa Idea fix (“Uzmācīgā ideja”) pasaules pirmatskaņojums. Šajā skaņdarbā autore ir gājusi krāsu meklējumu ceļu; plašs un daudzveidīgs ir instrumentu sastāvs – no klavieru, ērģeļu un akordeona tembriem līdz bagātīgi pārstāvētai sitaminstrumentu grupaii; to papildina dažādi īpatnēji skaņu veidojoši priekšmeti, kurus klātienē uzreiz identificēt ir grūti (man smaidu izraisīja īpaša šļūtenveidīga akustiskā ierīce, kas radīja skaņu vibrācijas, to vicinot gaisā virs galvas). “Uzmācīgās idejas” parādīšanos spilgti ilustrē fleksatona nenoteikta augstuma svārstības, kas, manuprāt, paspilgtina darba ironisko ievirzi. Radās iespaids, ka Idea fix tik tiešām kā personificēta būtne nedroši taustās un piezogas, iegūst draudoša mākoņa aprises un vajā savu upuri, ļaujot tam atslābināties tikai pirms nākošā uzbrukuma. Diezgan komiski izskanēja skaņdarba noslēgums, kas verbāli atklāja mūzikas saturu (diriģents pianistei: “Tu, kāpēc tu apstājies?” – “Es pazaudēju savu ideju..”.). Visticamāk, komponiste gribēja ar to pateikt, ka mākslinieks paliek kustībā tikai ideju vadībā, nav idejas – nav arī kustības uz priekšu.

Pēc tam izskanēja festivāla galvenā varoņa – Gundara Pones spalvas rakstīts skaņdarbs. Pirms tā atskaņošanas koncerta vadītājs O. Silabriedis atklāja klausītājiem koncerta nosaukuma atslēgvārdu – es nāku no tālas zemes – jēgu. G. Pones balss audio ierakstā skaidroja, ka šo teicienu savulaik izdzirdēja no pāvesta mutes latīņu valodā. Šī frāze komponistam kļuva simboliska, jo sasaucās arī ar viņa biogrāfijas vadlīnijām un alkām atrast šo – savu tālo zemi. Skaņdarbs Titzarin (1986) pārsteidza ar savu vērienu, emociju spriegumu un attīstības intensitāti. Jau prologā metālpūšaminstrumentu fanfaru intonācijas lika satrūkties, jo tik efektīgs skaņdarba sākums manā latviešu mūzikas klausīšanās praksē netika piedzīvots pārāk bieži. Ļoti organiski kopējā veselumā iekļāvās valša un polkas alūzijas, kas radīja tumšu un deformētu “rēgainās balles” vīziju. Konkrētas līnijas mijās ar nogrimšanu bezformībā, vietām tik ļoti atgādinot Šostakoviča mūzikas izteiksmi.

Koncerta otrajā daļā skanēja Imanta Kalniņa “Oktobra oratorija” (1967), kas tapusi par godu Oktobra revolūcijas 50 gadu jubilejai. Manuprāt, šī darba izvēle bija visai drosmīga, un tā atskaņošanai “Latvijas Jaunās mūzikas dienu” atklāšanas koncertā vajadzētu kādus atsverošākus iemeslus, ne tikai to, ka: “šī vienkārši ir skaista mūzika”. Mūzika tik tiešām ir skaista un demokrātiska, bet tomēr rodas jautājums, cik lielā mērā šis skaņdarbs ir aktuāls šobrīd? Tiesa, “Oktobra oratorija” ir meistarīgs un kvalitatīvs skaņdarbs. Tas ir tipisks sava laika produkts, un, domājams, ka tieši tolaik tas varētu atstāt daudz spēcīgāku iespaidu uz klausītājiem kā mūsdienās. Skaņdarba tēmu lokā – ironija par garīdzniekiem (“Pasaka”), dramatiski notikumi, barikādes un revolūcija. Šoreiz šis pagājušā gadsimta vēsturiskais dokuments tika uzspodrināts, atdzīvināts un piepildīts ar emocijām. Tomēr konkrētajā izpildījumā man pietrūka labas krievu valodas izrunas un skaidras dikcijas dziedātāju sniegumā. Pie tam, orķestra pavadījums brīžiem izvirzījās priekšplānā, zaudējot dinamisko balansu starp kora dziedājuma un orķestri. Vietām, posmu pārējas momentos diriģentam bija pagrūti starp šīm divām grupām panākt arī ritmisko saskaņu un asumu. Pozitīvi vērtējams solistu sniegums, kas no viņiem prasīja arī zināmu artistiskumu, atainojot dažas oratorijas satura vadlīnijas.

Manuprāt, šī koncerta programma tik tiešām apliecināja Gundegas Šmites pirms koncerta izskanējušu apgalvojumu, ka latviešu mūzika ir ārkārtīgi daudzveidīga.

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu