Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

27. APR Komentēt

ANTIROMANTISKS KONCERTSEZONAS NOSLĒGUMS

Jāzepa Vītola Latvijas mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncerts 2011. gada 21. aprīlī akadēmijas lielajā zālē. Soliste Dace Zālīte (čells), Linda Leine (klavieres), diriģents Andris Vecumnieks

Armands Znotiņš, mūzikas kritiķis
Vērtējums * *

Noslēgusies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra kārtējā koncertsezona – ar Andri Vecumnieku pie diriģenta pults un dodot iespēju muzicēt ar orķestri divām jaunām solistēm – čellistei Dacei Zālītei un pianistei Lindai Leinei. Saistīja izvēlētā programma, kurā divi no te iekļautajiem darbiem bija mūsdienās nu jau klasiski un vienlaikus antiromantisku ievirzi pārstāvoši – Dmitrija Šostakoviča Pirmais koncerts čellam ar orķestri – viens no nozīmīgākajiem šī žanra paraugiem – un Sergeja Prokofjeva Pirmais klavierkoncerts – iespējams, visskaistākais koncerts klavierēm ar orķestri, kāds jebkad radīts. Savukārt priekšnesuma otrajā daļā izskanēja latviešu mūzikas pirmatskaņojums – Andra Vecumnieka simfonija jeb Sinfonia B, līdzās abu krievu modernisma pārstāvju stilistikai liekot atcerēties autora pausto ironisko nostādni, ka viņš “nepieder pie tiem, kas grib risināt dziļas filosofiskas domas un skart dvēseles sāpi”. Paradoksālā kārtā komponista jaundarbs drīzāk liecināja par pretējo, taču tajā pat laikā ne šo partitūru, ne arī 21. aprīļa koncertu kopumā nevar uzskatīt par radošu veiksmi.

Raksturojot Mūzikas akadēmijas simfoniskā orķestra uzstāšanos kopā ar solistiem, jāteic, ka stabilāku iespaidu atstāja Šostakoviča Čellkoncerta atskaņojums. Orķestra spēle lielākoties saglabāja viengabalainu temporitmu, un ar atsevišķiem izņēmumiem savstarpēji saskanīgs partitūras lasījums nezuda, arī risinot dialogu ar solisti. Daces Zālītes sniegumā turpretī bija jūtama prasme precīzu solopartijas atveidojumu apvienot ar mūzikai atbilstošu emocionālo tēlu atklāsmi un pienācīgi izkoptu tembru – lai gan čellistes interpretācijai noteikti nāktu par labu lielāka radoša brīvība un ne tik jūtams sasprindzinājums, kas šeit ierobežoja muzikālo domu un noskaņu diapazonu. Taču arī šāda līmeņa priekšnesums nepavisam nelika vilties. Solistes un diriģenta veidotā interpretācija kopumā tomēr sevi apliecināja kā nedaudz virspusēja. Orķestrim centīgi atspoguļojot Šostakoviča mūzikas groteskos un ironiskos tēlus, atskaņojumam pietrūka vērienīgāka dziļuma un vispārinājuma – Čellkoncerta dramatiskie vaibsti viscaur atklājās vienādā rakursā, bet liriskās lappuses izskanēja pārāk blāvi. Šādu priekšstatu pirmām kārtām noteica orķestra mākslinieciskā sagatavotība, kas nav raksturojama kā īpaši augsta – stīgu grupa nevarēja lepoties ar izteiksmīgu un individualizētu tembrālo skanējumu, un vēl mazāk tas piemita pūšaminstrumentiem, kuri tika pāri vien daudzmaz adekvātas tehniskas sagatavotības pakāpei, tādēļ nav arī pārsteigums, ka mūzikas rakstura izmaiņas te tika galvenokārt paustas nevis ar daudzveidīgākiem emociju kontrastiem, bet gan vienkārši spēlējot klusāk vai skaļāk.

Sergeja Prokofjeva Pirmā klavierkoncerta atskaņojums izsauca visai pretrunīgas izjūtas, no kurām galvenā tomēr bija vilšanās. Uzreiz jāteic, ka tā uz solisti attiecināma maz, turpretī uz orķestra un diriģenta sadarbību – pilnā mērā. Pianiste Linda Leine bažas par to, ka viņa nespēs Prokofjeva mūzikas krāšņumu un piesātinātību atainot ar pienācīgu spēku, izgaisināja ātri vien – solistes interpretācijai piemita gan tembrāli un dinamiski spilgts skaņdarba lasījums, gan visnotaļ izkopta virtuozitāte, gan arī pietiekami plašs māksliniecisko izjūtu spektrs – lai gan, tāpat kā Daces Zālītes priekšnesumā, šos parametrus ierobežoja sastapšanās ar muzikāli komplicētajā partitūrā ietvertajām grūtībām, pianistes, tāpat kā čellistes, spēlē varēja just patstāvīgu un zinošu skatījumu uz izvēlēto skaņdarbu. Lindas Leines interpretācijā uzmanību saistīja romantisks piesitiens, kas apvienojumā ar atsevišķos posmos neslēpti ieskanējušos emocionāli vijīgu un plūstošu agoģiku šādās devās nebija pretrunā Prokofjeva mūzikas garam. Un, lai gan solistes uzstāšanās gluži neizgaisināja aizdomas, ka šāds iespaids saistīts arī ar atsevišķu pasāžu un priekšnesuma temporitma neizstrādātību, viņas atskaņojums pārsvarā pārliecināja. Par orķestra spēli un līdz ar to par Klavierkoncerta lasījumu kopumā to diemžēl gan nekādi nevarēja teikt. Diriģenta ekspansīvie žesti un konsekventi parādītās instrumentu iestājas šeit neko daudz nelīdzēja, jo orķestris izklausījās nepietiekami sagatavots – mūziķi nespēja panākt ritmiski precīzu skanējumu ne savā starpā, ne saspēlē ar pianisti – gluži otrādi, bija pat ilgāki posmi, kuros soliste un orķestris gāja pavisam atšķirīgus ceļus – emocionālā un arī tīri intonatīvā ziņā stīginstrumenti, pūšaminstrumenti un pat, piemēram, Prokofjeva ar tādu gādību orķestrī iekļautie zvani vēstīja ko citu nekā klavieres, vēl pie tam pūšaminstrumentu sniegums, kas jau Šostakoviča mūzikas atskaņojumā nebija nekāds spožais, šoreiz skanēja pavisam žēlīgi, un Klavierkoncerta trešās daļas sākumā pūtēju izdotās skaņas ir neiespējami aprakstīt pieklājīgos vārdos. Ko tur vēl lai piebilst – jādomā, ka Andris Vecumnieks Šostakoviča un Prokofjeva partitūras pārzināja pietiekami labi, diemžēl viņš neņēma vērā atšķirību starp, piemēram, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri un studentu simfonisko orķestri – tiesa, to savulaik ignorējuši arī citi, Leifu Segerstamu ieskaitot, un arī toreiz rezultāts tādēļ nav bijis diez ko labs. 

Kopš Andra Vecumnieka Sinfonia A uzrakstīšanas pagājuši 20 gadi, un tagad nu tapis arī komponista otrais veikums šajā žanrā – Sinfonia B. Uzreiz jāteic, ka salīdzinājumā ar koncerta pirmo daļu orķestra uzstāšanās bija apbrīnojami precīza, stabila un arī emocionāli niansēta, tostarp simfonijas sarežģītākajos brīžos – piemēram, polifonajos vijumos pūšaminstrumentu grupai un mainīga augstuma sitaminstrumentu aleatorās viļņošanās epizodē dialogā ar stīgu instrumentiem – neredzu tam citu izskaidrojumu kā vien to, ka komponists un diriģents savai simfonijai atvēlējis stipri vairāk mēģinājumu nekā 20. gadsimta krievu mūzikas klasiķu darbiem. Turpat jāpiemin tas, ka iepriekšminētie simfonijas posmi arī uzskatāmi par spilgtākajiem 45 minūšu garajā viendaļīgajā skaņdarbā. Diemžēl bez liekiem aplinkiem jāraksta, ka Andra Vecumnieka simfoniju klausīties bija diezgan skumji. Un ne tik daudz tādēļ, ka tajā ietvertās noskaņas radīja priekšstatu par ļoti vientulīgām un ļoti nelaimīgām emocijām, bet gan tādēļ, ka šo sacerējumu uztvēru kā pārāk pompozu un bezsaturīgu. Skaņdarba tēliem acīmredzami pietrūka mākslinieciskas nozīmības un intonatīva iezīmīguma – vieni un tie paši motīvi atkārtojās atkal un atkal, taču koncertprogrammā pieminētā “kategoriskā uzstājība un bezkompromisu skarbums” liecināja tikai par šādu muzikālo ideju un to attīstības primitīvismu. Otrā, liriskā tēma situāciju nemainīja – pretēji tajā pašā koncertprogrammā minētajam, tur nevarēja saklausīt nekādu tuvību ne ar Džuzepes Verdi, ne ar Pētera Čaikovska mūzikas lappusēm, un ar latviešu tautasdziesmām arī nē. Atklāti runājot, šis tematisms bija bezdievīgi banāls. Bet simfonija bez īpašām izmaiņām turpinājās vēl ilgi.

Tas, ka Andra Vecumnieka Sinfonia B ir caurcaurēm plakātisks darbs, patiesībā vēl nav nekas slikts – ar šādu apzīmējumu raksturojami itin daudzi modernās mūzikas paraugi, tostarp par ģēnijiem kanonizēto Terija Railija, Arvo Perta un Kurta Veila darbi, kas – attiecībā uz repetitīvo minimālismu vai “jauno vienkāršību” – vizuālajā mākslā būtu salīdzināmi pat ne ar abstrakto ekspresionismu vai sirreālismu, bet ar popārtu. Vienīgi šajos darbos ir vērojama vai nu atsvešinātība un ironija (kas, starp citu, atdzīvina labu daļu Andra Vecumnieka klaviermūzikas un arī citu žanru skaņdarbus), vai arī sociāli kritisks skatījums, vai arī psiholoģiski neierasts vēstījums. Sinfonia B tā vietā radīja iespaidu, ka komponists šeit par pavisam vienkāršām lietām runā eksaltētā un liekvārdīgā valodā. Diemžēl tas izsauc tādu pašu īgnumu kā tad, ja kāds stāstītu par mīlestību un vientulību, citējot gariem palagiem Āriju Elksni vai Annu Saksi, bet nepasakot nevienu, itin nevienu vārdu no sevis paša. 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu