Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

05. MAI Komentēt

CIEŠANAS UN PIEKTDIENAS MŪZIKA

Lielās piektdienas koncerts 2011. gada 22. aprīlī Rīgas Domā. Piedalās Ieva Parša (mecosoprāns), Latvijas Radio koris, Sinfonietta Rīga, diriģents Sigvards Kļava
 
Andris Dzenītis, komponists
Vērtējums * * *

Varētu un pat gribētos ilgi un daudz šeit apcerēt par tēmu “Kristietība un mūzika” – tās ietekme uz ritumu, cilvēka antropoloģisko pasaules uztveri un mūzikālo afektu izjūtu. Varbūt ar trulajiem, neko neizsakošajiem vārdiem “tas gan bija viens emocionāls darbs!” mēs visbiežāk izprotam mūziku, kura bijusi galēji sakāpināta, ļoti bieži drūma, traģiska, vai vismaz ļoti skumji rezignēta. Labāk neriskēšu šo tēmu šeit turpināt – neba es Tālavas taurētājs un ja pat būtu – jo daudzi spiestu man atdot tauri kāpt un zemē, lai saplosītu, vai apsūdzētu zaimošanā.

Līdzīgi bija Lielās piektdienas koncerta noslēgumā, kad publikas stāvovācijām pievienojos aiz cieņas pret lieliskajiem mūziķiem – Latvijas Radio kori, kamerorķestri Sinfonietta Rīga, solisti Ievu Paršu un diriģentu Sigvardu Kļavu. Šajā vakarā izskanējusī mūzika manī vairāk viesa dziļas pārdomas kā neatkārtojamu sajūsmas vilni, tādējādi, šķiet, liekot man nostāties opozīcijā vairākumam. Un klausītāju koncertā netrūka – veiksme gan no laika apstākļu, menedžmenta, norises vietas, izpildītāju un daļēji arī – programmas viedokļa.

Tikai trīs, bet toties pietiekami apjomīgi opusi, kas viendaļīgo “ciešanu koncertu” izvērš teju divu stundu garumā: viens no Arvo Perta svaigdarbiem “Ādama žēlabas”, Gijas Kančelli 23. psalms un Jura Karlsona jaundarbs Adoratio.

Arvo Perta mūzikas valoda viņa mūža gājuma kontekstā mainījusies vairākkārt. Vērojot “Ādama žēlabu” metamorfozes, jākonstatē, ka, neapšaubāmi šis nav tas skaistais, pietiekami viegli uztveramais un viscaur paredzami simetriskais Perts, ko pazīstam no viņa 80. gadu hitiem; tas nav arī jaunības avangarda niknuma pārņemtais Perts. Mūzikas valodu, ko šobrīd praktizē viens no pasaules mūzikas guru es gribētu dēvēt par maksimāli sakāpinātu liekvārdību. Tikai viens apstāklis to neļauj. Zinot Perta reliģiozitāti un izteikto konfesionalitāti, kura mainījusies vairākkārt, salīdzinot “Ādama žēlabu” ritējumu ar vienu otru brita Džona Tavenera rituālām vajadzībām rakstītu opusu, jāsecina, ka mūzika neapšaubāmi nav klausāma, lietojot tādus pašus instrumentus, kādus esam raduši izmantot, klausoties jebkuru citu šķietami romantisku mūziku. Citādāk klausāma mūzika. Šai mūzikai nav formas; vismaz tādas, kādu kā ikdienas mūzikas mīļotāji esam pieraduši izjust – vienota tematisma, pacēlumi, kritumi, centrālā kulminācija zelta griezumā, skaista izskaņa. “Ādama žēlabas” vistiešākajā veidā izriet no teksta, un mūzika un vārds viens bez otra šeit pastāvēt nevar. Tādējādi, nelasot tekstu, šo skaņdarbu klausīties ir gandrīz neiespējami. Varētu teikt, ka opuss ir ilustratīvs, šajā gadījumā ilustrējot katra Svētā Siluana teksta vārda jēgu, būtību un intonāciju. Lai arī uztvert opusu ir pagrūti, tā ideju tomēr varu pieņemt (ko tik neesam spiesti pieņemt), un skaņdarbu uztvert tā, kā tas iecerēts. Un tomēr…

Par ilustratīvismu jārunā arī šī koncerta gaidītākās intrigas – Jura Karlsona Adoratio sakarā. Dažkārt, atrodoties kādā izcilā muzejā un vērojot iespaidīgas un mistiskas gleznas gida pavadībā, tikai pāris rādāmkociņa žestu – “lūk šeit ir tas, bet te ir tas un šis nav tas ko jūs patiesībā domājat” – spēj šo mākslu burtiski izģērbt tik pliku, ka tajā vērties vairs nav interesanti. Juris Karlsons savā opusā, manuprāt, aizrautīgi cenšas likt saprast un, nedod, Dievs, kaut ko pārprast, šiem mērķiem lietojot vietumis ļoti klišejiskus, līdz ar to – izģērbtus un jau neinteresantus paņēmienus. Brīžam šie paņēmieni (kā piemēram, plašā gongu dimdināšanas epizode) savā norādījuma izteiksmē ir stipri vien hiperbolizēti, uz reālas idejas uzsprāgšanas robežas, burtiski ar pirkstu bakstot klausītāja iztēlē. Man neizprotama šķita arī opusa forma, kas, lai arī vairāk tiešām saistījās ar autora aprakstīto meditāciju, tomēr par tādu pilnībā nav uzskatāma. Meditācijas formai, tīri filosofiski skatot, nepiemīt nekādas tiešas virzības – tas ir stāvoklis. Taču šeit virzība, attīstība bija nepārprotama, turklāt, ar dažādiem spēka samēriem, dažādos virzienos, un garuma – proporciju attiecības, manuprāt, nebija šī opusa spēcīgākie līdzekļi.

Tomēr lieldarbam neapšaubāmi bija arī savas interesantās un simpātiskās kvalitātes. Vispirms – plašais, tik tiešām šoreiz – meditatīvais ievads ar interesantiem krāsu atradumiem, telpisku, lēni attīstošu un izrietošu atmosfēriskumu, kuru gan prasījās kā nemitīgu upi iepludināt kādā grandiozā jūrā… Arī tiešām savdabīgā intonatīvā un instrumentālā valoda, kas vietumis, īpaši klusajās epizodēs, opusā ieskanējās kā ļoti savdabīga, laikmetīga, sava. 

Nekādus pārsteigumus nesagādāja un, iespējams, šoreiz tāpēc visvairāk patika Gijas Kančeli jau pasen rakstītais 23. psalms. Omulīgajam gruzīnam skumjas un bēdas, šķiet, ir viņa agregātstāvoklis, tāpēc tām vairs pat uzmanību nepievēršu: jau zināmās lielās pauzes, aprautās melodijas, interesantās instrumentu kombinācijas. Un tomēr atkal kaut kā neparasti... Šīs opuss tādējādi bija atsvaidzinošs koncerta vidusposms – gan ar nelielā kameransambļa dalību un kora atpūšanos, gan tiešām lielisku Ievas Paršas solo. Neprotu piešķirt kādas konkrētas īpašības, bet ir sajūta, ka Ievas balss ar katru dienu kļūst pilnīgāka, krāšņāka, piemērotāka arvien plašākam repertuāram. Un, ja vien komponists būtu dzirdējis šo atskaņojumu, iespējams atzītu, ka Ievas Paršas balss darbā atver kādas jaunas, nepamanītas sajūtu durvis.

Koncerta kontekstā gaužām sirsnīgas un cilvēcīgas šķiet arī paša autora rakstītās rindas: “Man nav lemts līdz dzīlēm saprast visu, kas slēpjas aiz šiem svētajiem vārdiem (..)”.  Un ļoti daudz ko mums nav lemts saprast – gan reliģisku tekstu, gan rituālu nozīmes. Tieši Lielās piektdienas rītā uzdūros kādam interesantam tekstam par Jēzus Kristus dzīves gājumu. Cik daudz mēs patiesībā zinām? Vai Jēzus dzīve aprakstīta mums pilnīgi? Kur pazuduši daudzie gadi no Jēzus dzīves, par kuriem nav ne vārda jebkuros no Svētajiem rakstiem? Vai mums ir svarīgi to uzzināt? Ētiski – morālās normas ir un paliek. Taču neapstrīdams (lai arī pilnīgi citā kontekstā) tomēr it seriāla “X faili” moto teiktais – “Patiesība ir tur – ārā” . 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu