Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

30. MAI Komentēt

SASKANĪGA SADARBĪBA

Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncerts 2011. gada 19. maijā Lielajā ģildē. Solists Vestards Šimkus (klavieres), diriģents Karels Marks Šišons

Inga Žilinska, muzikoloģe
Vērtējums * * * * 1/2

Aizvadītajā gadā kastaņu smaržīgās sveces pie Lielās ģildes sāna, šķiet, jau bija izdegušas, bet šogad orķestra sezonas noslēguma koncerta priekšvakarā tās teju atvērušās priecēja mākslas apdullinātos klausītājus. Mūzikas tovakar bija daudz, arī informācijas apziņai tika gana, neapejot kā emocionālo, tā racionālo uztveres lauku.

Ir aizritējušas divas pilnas sezonas, kopš Latvijas Nacionālā orķestra galvenā diriģenta amatā ir Karels Marks Šišons. Gan mūzikas profesionāļi, gan mīļotāji un klausītāji atzīst, ka šīs sezonas mūsu orķestrim bijušas ārkārtīgi veiksmīgas – tiek runāts par orķestra izaugsmi, pilnveidoto skaņas kultūru, jūtamo kvalitātes uzlabošanos pūšaminstrumentu grupās. Šos sasniegumus 2010. gada martā vainagoja Lielā mūzikas balva, ko orķestris saņēma par sniegumu 2009. gadā. Iespējami regulāri apmeklējot mūsu simfoniskā orķestra koncertus aizvadītajās divās sezonās, jāatzīst, ir tiesa, ka Šišona vadībā orķestris skan citādi – zālē jūtama radoša spriedze, mūziķu sniegumā – lielāka koncentrēšanās un mazliet atraisītāka muzicēšana, ko nenoliedzami rosina vitālais Karels Marks Šišons. Augstākminētās kvalitātes pilnvērtīgi var attiecināt arī uz šīs sezonas izskaņas otro koncertu, ko tiešraidē pārraidīja Latvijas Radio 3 programma “Klasika”.

Noslēguma koncertprogrammā visi trīs opusi rosināja interesi: gan Andra Dzenīša jaundarbs “Prelūdija. Gaisma”, gan Vestarda Šimkus un Karela Marka Šišona sadarbība Bēthovena Trešajā klavierkoncertā un diriģenta interpretācija Johannesa Brāmsa Otrajā simfonijā. Vairāk vai mazāk uzrunāja katrs no opusiem, taču lielākā uzslava tovakar pienācās mūsu orķestra mūziķiem, kuri precīzi sekoja diriģenta žestiem, sniedzot tehniski ļoti labu, emocionāli piesātinātu un krāsainu priekšnesumu.

Orķestra iznāciens ar Dzenīša jaundarbu atklāja noslēguma koncertu, piedāvājot baudīt spilgtu miniatūru. Ditas Krenbergas flautas un Patrīcijas Karčāni arfas dialogs uzbūra intīmi klusinātu, taču robežās izplūdušu telpu, atklājot plašu horizontu un ļaujot pamattoņiem aizslīdēt sapņainās starptoņu niansēs. Skaņu faktūru soli pa solim paplašināja citu instrumentu iesaistīšanās, pakāpeniski, tomēr mērķtiecīgi uz mirkli sasniedzot pirmo orķestra tutti, kura atplūdā krāsainas staru līnijas ievilka gan stīginstrumentu, gan trompešu, zvaniņu un citu instrumentu tembru trauslie pavedieni. Otrais kāpuma vilnis ir daudz lēzenāks un virsotnē spēcīgāks, tā izskaņu pakāpeniski rimdina sitaminstrumentu kaskādes. Interesanti, ka šo opusu var tvert gan tīri vizuāli – ja iztēle ļauj, jo orķestra tutti saskaņas caurauž telpu ārkārtīgi spilgti un spēcīgi, gan fiziski ļaujot sajust saules staru neapturamo kustību caur ausmas krēslaino mākoņu segu, gan arī emocionāli, jo šī apjomā nelielā prelūdija atstāj dziļi pozitīvu, gaišu pēcgaršu, ko vistiešāk varētu salīdzinātu ar impresionistu gleznu – robežu līnijas ir pārkāpušas formas ietvaru, krāsas blīvi, sulīgi pielējušas audeklu, taču, pieejot tuvāk, katrs no triepieniem saskatāms skaidri un pārliecinoši.

Turpretim par daudz muzikālas “brīvības” un rubato mazliet papludināja Ludviga van Bēthovena mūzikas skaidri zīmēto arhitektūru. 1800. gadā iecerētais un 1803. gadā pirmatskaņotais Trešais klavierkoncerts vietumis no diriģenta puses ieguva klasicisma vaibstus, bet no solista puses – romantiskas, pat impresionistiskas noskaņas. Abu stilu klātesamību šeit varētu akceptēt, pie kam, šķiet, arī Šišons piekrīt izdevniecības Naxos mūzikas apskatnieku apgalvojumam, ka Bēthovena Trešais klavierkoncerts tapis Mocarta 24. klavierkoncerta do minorā iedvesmots, jo Bēthovena mūzikas frāzēs diriģents vadīja orķestri visai smalki, delikāti un graciozi. Arī romantisms kā 19. gadsimta laikmeta zīme Bēthovena mūzikas interpretācijā nebūtu grēka lieta, taču, ja klausoties doma aizklīst un trauslās skaņu pasāžas nobirst par spēju, savukārt apburoši jutīgais korālis koncerta otrajā daļā kļūst par skaisti izvērstu, taču mazliet statisku skaņu vīziju, tad Bēthovens jau nemanot pāraudzis savus gados jaunākos kolēģus – Šopēnu un Rahmaņinovu. Strīdīgi ir interpretācijas jautājumi. Vienam kāds konkrēts atskaņojums der, citam neder. Atmetot zināšanas un dzirdes priekšstatu pieredzi, par būtiskāko atskaites punktu kļūst pati mūzika – vai tā trāpa klausītājam, vai tomēr aizslīd garām. Vestarda Gēršvins, Ravels, Lists, Šopēns, arī Vasks un citi skaņraži, kuru muzikālā doma veido ne tik izvērstas līnijas, kādas tās ir Bēthovenam (viņa mūzikā domas atrisinājums nereti rodams tikai opusa izskaņas fāzē) mani uzrunā, taču Bēthovena vēstījumu kā vienotu veselumu šoreiz neuztvēru. Ja nu vienīgi fināla daļā, kur komponista rokraksts nolasījās visatpazīstamāk.

Vakara otro cēlienu aizvadījām Brāmsa mūzikas noskaņās. Sākotnēji Karels Marks Šišons koncerta noslēgumam bija izvēlējies Gustava Mālera Pirmo simfoniju, taču arī mūziķi ir cilvēki, un daži no viņiem negaidītas slimības gadījumā tomēr ir neaizvietojami. Tomēr Brāmsa Otrā simfonija sezonas noslēgumā, šķiet, iederējās lieliski. Tā no atskaņotājmāksliniekiem paģēr gan virtuozitāti, gan ciešu koncentrēšanos, muzicējot grupas ietvaros un sasaucoties instrumentu grupām. Silti un pilnasinīgi Brāmsa dziedošās, teju nebeidzamās tēmas izvija stīginstrumenti, tīri un rāmi skanēja mežragu kvartets, priecējot grupas koncertmeistara Artūra Šulta soloepizodēs. Skanīgi vijās kokpūšaminstrumentu saspēle trešajā daļā, uzburot pastorālu idilli. Vienīgi Brāmsa polifonijai – asprātīgajiem pretsalikumiem un kontrapunktiem šeit bija atvēlēta otrā plāna loma. Romantiskas jūsmas, ilgu, ciešanu un mīlas kaisles piesātinātas ir Brāmsa mūzikas tēmas – tās komponists izlīdzsvarojis ar emocionāli atturīgu, intonācijās un ritmikā izsvērtu kontrapunktu. Taisni šī līdzsvara, manuprāt, pietrūka simfonijas lasījumā, ļaujoties saldkaislajām melodijām, kuras no stīginstumentu grupas prasmīgi izvilināja Šišons. Varbūt tās piederas nebēdnīgam pavasarim un līksmei, tomēr līdz ar polifonijas pakārtojumu melodijai plakanāka kļūst arī simfonijas faktūra. Taču tovakar plaukstošo ceriņu un kastaņu smaržās derēja arī jūsmīgs Brāmss, un Šišona temperaments dažviet šim melanholiskajam un nopietnajam vācu skaņradim uzskrullēja varenās ūsas. Šķiet, arī klausītājiem šāds Brāmsa lasījums bija taisni pa prātam, jo stāvovācijas un aplausi piepildīja Lielo ģildi krietnu brīdi vēl pēc atskaņojuma beigām.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu