Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

15. FEB Komentēt

“PAR” INTERPRETĀCIJU – SPOŽU UN AIZRAUJOŠU

G. F. Hendeļa oratorija “Mesija” V. A. Mocarta redakcijā, noslēdzot 2010. gada festivālu “Vīnes klasika” 13. februārī Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Solisti Elīna Volkmane (soprāns), Antra Bigača (mecosoprāns), Mati Turi (tenors, Igaunija), Pauls Putniņš (bass), Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, kamerorķestris Sinfonietta Rīga, diriģents Andress Mustonens (Igaunija)

Jānis Kudiņš, muzikologs

Vērtējums * * * * 1/2

Ja ticēt Mocarta teiktajam M. Formana lieliskajā filmā Amadeus – Hendeļa mūzika viņam vismaz kādu brīdi dzīvē šķitusi ļoti garlaicīga. Savukārt “Latvijas Koncertu” reklāmas tekstos pirms koncerta tika uzsvērts, ka Hendeļa “Mesijas” aranžējumu Mocarts veicis kā sava vecākā kolēģa kvēls apbrīnotājs. Kā un kurā brīdī bija īstenībā – to īsti nezina neviens, bet skaidrs, ka ar nepārspēta ģēnija oreolu apzīmogotais Mocarts diez vai būtu ķēries klāt Hendeļa “Mesijas” jaunas redakcijas darinājumam, ja šis materiāls viņam būtu bijis pilnīgi vienaldzīgs. Rezultātā – iespēja dzirdēt “Mesiju” vācu valodā un orķestrācijā, kuras skanējums dažubrīd visai tieši asociējas ar Mocarta un viņa laikabiedru opermūziku, nevis baroka izskaņas perioda meistara grūti tveramā individuālā stila dažādajām šķautnēm. Savukārt “Latvijas Koncertu” piedāvājums iepazīt Hendeļa lieldarbu igauņu diriģenta Andresa Mustonena iestudējumā neapšaubāmi bija aktuālas interpretācijas paraugstunda. Neieslīgstot bezcerīgajos tā saucamā autentiskā muzicēšanas stilameklējumos, A. Mustonens bija gājis dažādu pieredžu sintēzes ceļu un, manuprāt, tādējādi rīkojies vispārliecinošāk. Ir pagātne un vēsture, pēdējai esot mūsdienu uzskatu un pieredzē projicētam priekšstatam par pagātni. Tāda ir šodienas autoritatīvāko vēstures speciālistu pamatnostādne. Attiecinot to uz mūziku, atliek tikai secināt – nekāda simtprocentīga iedzīvošanās kādā pagātnes stilā vienkārši nav iespējama, jo mūsu rīcībā nav laika mašīnas, kas spētu ielikt kādreiz valdošajā, vārdos grūti aprakstāmajā un lielākoties tikai izjūtamajā, bijušajā kultūras vidē, priekšstatu par ko vārdiskie apraksti un nošu raksta zīmes spēj piedāvāt tikai ļoti aptuveni un pārprotami. Laikam tādēļ, mākslinieciski intuitīvi izjūtot šo dzīves patiesību, A. Mustonens “Mesijas” partitūrā nav vairījies ar košiem triepieniem, gleznojot skaņu krāsas, kuras kāds lietpratīgs baroka mūzikas speciālists būtu pasludinājis par gana neatbilstošām iedomātiem dogmatiskajiem priekšstatiem par šīs mūzikas stilu. Ko vērts bija kaut vai hrestomātiskās Hallelujah daļas skanējums quasi romantizētajā, tādēļ bezgala dinamiskajā un dzīvi pulsējošajā izteiksmē! Protams, nebija jau arī tā, ka šajā iestudējumā būtu trūcis baroka stilistikas zīmju meistarīgas izspēles. Fascinējošs šajā ziņā pirmām kārtām bija koris “Latvija”, kas kārtējo reizi apliecināja prasmi sevi profesionāli spoži reprezentēt jebkāda stila skaņdarbā. Solistu kvarteta balsis, veidojot interesantus tembrālus kontrastus un savstarpēji papildinošu stabilu ansambli, gan neiezīmēja savu izteikti patstāvīgu līniju uz kora un orķestra pilnasinīgā skanējuma fona. Redzamāk katrs dziedātājs izcēlās patstāvīgajos numuros, barokālās dziedāšanas elementus (virtuozu pasāžu rulādes) visžilbinošāk ļaujot izbaudīt tenora un basa sniegumā. Savukārt orķestris Sinfonietta Rīga Hendeļa hronometrāžas ziņā ļoti izvērstās partitūras atskaņojumā apliecināja patiesu profesionālu briedumu. Tiesa, nepieciešamība ilgstoši koncentrēties “dievišķu garumu” piepildītajā opusā, tuvojoties tā izskaņai, vienubrīd gan nedaudz sašķobījās. Tomēr A. Mustonena prasme attapīgi neapjukt, ietekmēja arī mūziķus – tas bija tikai īss, neskaidru disonanšu caurausts brīdis, ko neuzmanīgāks klausītājs, iespējams, nemaz neuztvēra. Jo pāri visam valdīja meistarīgas interpretācijas gaisotne, kas apliecināja ne tikai dziļas zināšanas par pagātnes mūzikas stilistiku, bet arī aicināja to pilnvērtīgi izbaudīt ar šodien dzīvojoša cilvēka pieredzi

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu