Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

14. Jū Komentēt

VILKAČU MANTINIECE RUNĀ LATVISKI

Bruno Skultes operas “Vilkaču mantiniece” pasaules pirmizrāde Latvijas Nacionālajā operā 2011. gada 3. jūnijā. Diriģents Andrejs Jansons, režisore Ināra Slucka, scenogrāfe Ieva Jurjāne, horeogrāfe Elita Bukovska. Lomās – Dana Bramane, Raimonds Bramanis, Inga Šļubovska, Armands Siliņš, Andžella Goba, Ieva Parša, Rihards Mačanovskis, Nauris Puntulis, Patriks Stepe.

Linda Ģībiete, teātra kritiķe
Vērtējums * * * *

Operai nav nacionālās piederības. Krietns pulciņš spāņu runā itāliski, viņu tautietei Karmenai valodas labāk raisās franču mēlē, arī ķīniešu princese Turandota par sev tīkamāko atzīst itāļu valodu, bet skandināviskās valkīras pat lidojumā sasaucas vāciski, kas gan ir visai tuvu viņu ģermāniskajām saknēm.

Vilkaču mantiniece Maruta uz Latvijas Nacionālās operas skatuves runā latviski. Pat ar neapbruņotu ausi saklausāms latviskums piemīt arī viņas muzikālajai valodai. Dzirdēts, ka operas ģēnija Džakomo Pučīni sacerējumos skan viņa dzimtās Toskānas tautas melodiju ritmi. Bruno Skulte tautas mūziku citē daudz plašāk – tā dzirdama gan atsevišķās solopartijās, gan slēptākās kora balsīs un nereti teju nemanāmi orķestrī. Nezinu, vai toskānieti pārņem trīsas, klausoties kādu no Pučīni opusiem, bet sērīgi vieglām stabules skaņām līdzīgs flautas motīvs vai līgodziesmas melodija, kas, kora izdvesta, paklusām skan no aizkulisēm, Bruno Skultes “Vilkaču mantinieces” iestudējumā liek uzmesties savādi tvīksmīgai zosādai. Gana medicīnisks simptoms, tomēr, pieņemot, ka tajā īpašību kopumā, ko dēvē par nacionālo identitāti, vienlīdz būtiskas ir kā garīgās, tā fiziskās pazīmes, zosāda un citas miesiskas izpausmes šķiet gluži adekvāta reakcija uz “savējās”, ne “svešās” mākslas tuvumu.

Tiesa, “Vilkaču mantinieces” varoņiem lemts izdzīvot internacionālas “lielās kaislības”. Tonijas Kalves libreta izejmateriālā – Ilonas Leimanes romānā, kas Skultes skaņdarba tapšanas laikā trimdā pēc Otrā pasaules kara un pirms tam vācu okupētajā Latvijā bijusi iecienīta lasāmviela – šīs “lielās kaislības” modernisma garā iekļautas etnogrāfisku detaļu, senu apvidvārdu un smalku, reizumis pat uz psihoanalīzes pamata būvētu jūtu novērojumu ietvarā. Operas libretā no šī niansētā vēstījuma saglabāts pamatkonflikts – divu dzimtu aizspriedumainais naids, no kura pēc daudzām dzīves katastrofām laimīgi izglābj mīlestība, – un atsevišķas kulminatīvas, spēcīgus simbolus atklājošas ainas, kuras turklāt “izgrieztas” no romāna un sakārtotas jaunā, operas romantiski muzikālajai noskaņai acīmredzami atbilstošākā secībā.

Par spīti monumentālu kaislību cīņai, romāna autores vēstījumā nav ne miņas no jūtināšanās. No tās izdevies izvairīties arī jauniestudējuma autoriem, kaut gan bīstamība tieši šajā ziņā operas žanrā ir īpaši augsta. Ināra Slucka, debitante operas režijā, pratusi uz operas skatuves no kaimiņmājas – Nacionālā teātra – un arī no kino uzņemšanas laukuma pārnest aktiermeistarības un režijas būtiskākos balstus. Prasmi izmantot rekvizītus, veikt iekšējo darbību, kas nereti izlaužas uz āru pretstatā runātajam vārdam un vēsta ko pilnīgi citu, arī spēju vienkāršos skatuviskos uzdevumos atrast neparastus risinājumus, jo mākslā visam nav jānotiek kā dzīvē – līdzīgi, tomēr pārākajā pakāpē, smieklīgāk, sāpīgāk, negaidītāk. Efekts ir pārsteidzošs. Atliek noticēt, piemēram, Raimonda Bramaņa Raita kautri neveiklajiem pūliņiem, kā to prasa saderināšanās rotaļu tradīcijas, uzvilkt vecāku iecerētajai līgavai, Ingas Šļubovskas Ievai, precinieku dāvanu – jaunas, smalkas kurpītes, un pēc mirkļa ticama kļūst arī Raita pēkšņā, zemapzinīgā atzīšanās mīlestībā daiļajai svešiniecei – pašai Vilkaču mantiniecei Danas Bramanes tēlojumā. Operas ārija, pilna cēlām, šķiet, metru virs zemes liegi levitējošām vārsmām, gudros režijas rāmjos ielikta, kļūst par taustāmu patiesību.

Šāds patiesums interesanti kontrastē ar Ievas Jurjānes dekorācijām un kostīmiem. Izrādes vizuālais noformējums atgādina tautiskā garā ieturētu komiksu, kurā Vilkaču māju pārtikusī saime ģērbta “lecīgi” krāšņajos Dienvidkurzemes etnogrāfiskajos tērpos, turpretim Dievlodziņu ļaudis pieticīgākos iekšzemnieku lindrakos. Arī dekorācijās košas krāsas kontrastaini cērtas cita pret citu, saule kā ellīgi oranža ripa paceļas aiz spilgti zaļā Dievlodziņu kalna, tikpat spožs ir šo māju logs, kurā Maruta iztālēm redz vīdam neiespējami iemīlētā Raita ēnu, bet koku stumbriem apvijušies Vilkaču viedās zāļu sievas Daces darināto gandrīz nepieklājīgi košo lupatu grīdceliņu raksti. Ieva Jurjāne nepārprotami ietekmējusies no aizvadītā gadsimta 30. gadu pārspīlētā un vienlaikus elegantā tautiskā glamūra, kas, visticamāk, ietekmējis arī romāna autores tieksmi pievērsties etnogrāfisku detaļu un senlaiku sadzīves tēlojumam, padarot šo konkrēto laiku teju pārlaicīgu. Mītiska absolūtā laika klātbūtni liek jaust arī iestudējuma gaumīgais, stilizēti latviskais vizuālais tēls.

Reti uz operas skatuves skan latviešu valoda, izsaucot Baltajā namā nepiedzīvotus refleksus – saspringti un, kas nav mazsvarīgi, ļoti ieinteresēti tiekties saklausīt katru vārdu, ne tikai muzikālo vēstījumu un dziedoņu vokālos kruzuļus. Dažbrīd tekstu noslauka orķestra skaļums, dažbrīd tas pazūd valodas fonētiskajā savdabībā, kas atšķirībā no itāļu mēles, kā šķiet, nav speciāli radīta operiskiem dziedājumiem. Tomēr valoda skan – lepni un vienlaikus ausij tik mīlīgi. “Vilkaču mantinieces” spēcīgā nacionālā piederība ir nenoliedzama vērtība. Iespējams, tas ir viens no aizvadītās sezonas lielākajiem ieguvumiem uz mūsu operas skatuves.

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu