Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

11. Jū Komentēt

GRIBI BŪT PAR KRĒMERU?

Astotā Kremerata Baltica festivāla atklāšanas koncerts “Būt Gidonam Krēmeram” 20. jūnijā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.

Ieva Kolmane, literatūrfilosofe
Vērtējums * * * * *

Rīga – kontrastu pilsēta. Kad dodos uz Rīgas Krievu teātri, kur Gidonam Krēmeram koncertizrāde pašam par sevi, pa ceļam man klāt piesitas svešs vīrs, kas arī izskatās jau labu laiku svinējis pats savu esību un uzstājīgi prasa:Эй, ты куда намылилась? Гулять?* Taisnība vien ir.

Nez, vai man tā kāda bērnības trauma vai kas, bet vienubrīd biju izsapņojusi, ka gribu mājās kādā kaktā uz paklājiņa ja ne Lūisu Ārmstrongu, tad vismaz kādu citu blūzmeni. Lai sēž, dzied un spēlē, un krāšņo manu ikdienu, to pataisot par nebeidzamiem svētkiem. Ar Krēmera koncertizrādi tas pats: tādu mūziku un izrādi gribas tikai sev (gan bez neiztrūkstošā klepus publikā un miesassargiem, ko laikam taču no labas sirds vai izglītojošos nolūkos uz koncertu atvedis Zatleru pāris). Un, manuprāt, tieši šādas varētu būt ideālas dzimšanas dienas svinības – kad runas gana dozētas, turklāt nav ne tukšas, ne pompozas, kad vari sev dāvanā sarūpēt to, kas pašam vismīļāk iet pie sirds: lieku reizi pastrādāt, taču strādādams atļauties izspēlēties un izstāstīt epizodes, ko no bērnu dienām atceries pats vai ko tev stāstījuši tuvinieki. Un – kas nav mazsvarīgi: iekārtot tā, lai pati vieta, kur svinības notiek, klausītājus dara vērīgus un par klausīšanos atalgotus.

Krēmers izrādē ir ar savējiem un pie savējiem nāk. Kremerata Baltica izpriecājas un izdraiskojas līdzi, muzicējot tik nepiespiesti un virtuozi, ka ne reizi vien uzrodas pavisam reāla sajūta – kamerorķestris ir dabas veidojums: kāds bišu spiets vai kas tamlīdzīgs. Tikpat šķietami vienkāršs ir arī Krēmera stāstījums: atziņu mīļotāji šo to var ierakstīt piezīmju grāmatiņās, no kurām pēcāk izrakt kādu parocīgu, mūziķu jubilejās izmantojamu izteikumu (“Sākumā bija klusums. Tad radās skaņas,” vai “Mūzika ir labākais sarunbiedrs, ar to kopā nekad nejūtos vientuļš”).

Smalka nianse: vienubrīd šķita, ka koncertizrādei latviski jāsaucas “Būt Gidonam Krēmeram”. Tad tu, cilvēks, apdomājies un frāzi “Būt par Gidonu Krēmeru” tomēr izlasi krāšņāku: vispirms – kā saukli publikai, sak, ja reiz esi šurp nācis, nebūsi taču 'pret'! Un otrs – koncertizrādes dramaturģijā izlasāms arī virsvēstījums: kā tas bijis un ir – būt, kalpot, dienēt par talantīgu, konvertējamu mūziķi Padomju savienībā un tagad, kapvalstu piedāvājuma/ pieprasījuma sistēmā. Izspēlējas it kā zinātniski autobiogrāfisks eksperiments: kas ir mūziķis? Pareģis vai gūsteknis? Kas nosaka tavu ceļu – talants vai panākumi? Vai esi gatavs Šnitki upurēt par labu Bēthovenam, “citādi netiksi uz ārzemēm”? Vai un kas ir citādi pasaulē, kur Šaļapins varētu piedalīties TV sarunu šovā vai Stravinskis piekristu iesaistīties kumēdiņos, kur kāds “dejo ar zvaigzni”? Arī bērnības atmiņās nepieciešamība pakļauties pedagoģiskai sistēmai (“tev jābūt desmitreiz labākam par visiem citiem, vingrinies!”) mijas ar epizodēm, kur cilvēks ar sistēmu paša spēkiem cīnījies, vispirms cīnoties ar pulksteni un pārbīdot rādītājus, bet tad – vingrinoties par pusstundu ilgāk nekā tēvs un sasniedzot “ģimenes rekordu”.

Gluži kā dzīvē, lielie jautājumi izskan, un tikai retais tiek pie kategoriskas atbildes. Viena tāda atzīšanās ir mīlestībā uz emocionālu mūziku, “nevis tādu, ko komponisti raksta komponistiem”. Bet kopumā, pateicoties tik neparastajam mūzikas, autobiogrāfiska vēstījuma un Gidona Krēmera personības salikumam, koncertizrāde vienlīdz sakustina gan maņas, gan prātu. Būtisks pluss – gudri līdzsvarota nopietnība un humors. Toskait pašā mūzikā, kur labs jokotājs var būt tikai augstas raudzes profesionālis.

Tas allaž pacilā garu, un arī acis ceļas uz augšu, kad esi laukā, un vēl pēc tam.

*Klau, kur šļūksi? Izklaidēties?
Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu