Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

22. Jū Komentēt

RUNDĀLE: HOREOGRĀFIJA UN HIMNA VASARAI

17. Starptautiskā senās mūzikas festivāla noslēguma koncerts 2011. gada 9. jūnijā Rundāles pilī.

Ilze Šarkovska-Liepiņa, mūzikas zinātniece

Starptautiskais Senās mūzikas festivāls – tā ir respektabla tradīcija, kas, aizsākusies 1993. gadā, izaugusi par ievērojamu, krāšņu vasaras vidus notikumu Latvijā (nu jau septiņpadsmito reizi) – ar koncertiem vairāku dienu garumā Rīgā, Iecavā un noslēgumu Rundālē. Festivāls veidojies un plaucis līdztekus atjaunotajam Rundāles pils dārzam arvien iespaidīgākā plašumā, meistarībā un vērienā. Un tas nekas, ka agrāk festivāla norišu ģeogrāfijā iezīmētā Bauskas viduslaiku pils vienlaicīgi ar festivāla noslēguma koncertiem Rundālē vairs nepiedāvā viduslaiku mūzikas programmas, bet kantrī mūzikas festivālu, un vairums koncertu notiek Rīgā. Rundāle festivāla dienā allaž ir publikas pārpilna. Vien mainījusies festivāla gaisotne – no agrākās “alternatīvās” koncertu noskaņas un hipijisku jauniešu pulcēšanās vietas festivāla norises pārtapušas par oficiālu un “aristokrātisku” izklaidi (valsts oficiālo personu un brīvdabas izrāžu baudītāju atvaļinājumu pastorāli), līdz ar to tuvinoties savam barokālajam vasaras muzikālo izpriecu pirmparaugam. Šogad – ar Luija XIV cienīgām spožāko mūzikas zvaigžņu parādēm, izciliem senās mūzikas interpretiem.

Rundāles dienas pēdējie divi koncerti – Chorégraphie (Horeogrāfija)pils Baltajā zālē un noslēguma koncerts pils dārzā ar karalisku vērienu noslēdza festivāla gaitu četru dienu garumā, kuru laikā bija iespējams baudīt seno mūziku no viduslaiku gregorikas līdz Hendeļa vokāli instrumentālo opusu paraugiem gan Latvijas, gan izcilu ārvalstu mūziķu sniegumā.

Programma “Horeogrāfija”, kuru bija iestudējis britu arfists, klavesīnists un senās mūzikas pētnieks Endrū Lourenss-Kings ar orķestri Sinfonietta Rīga un baroka ģitāristu un dejotāju Stīvenu Pleijeru, pārsteidza un sajūsmināja ar izcilām baroka deju interpretācijām, kuru pamatā – 1700. gadā izdotā Luija XIV laika franču deju notācijas grāmata, Raula Ožē Freijē “Horeogrāfija”. Koncerta programma tika būvēta kā vienota izrāde, kurā saskaņoti darbojās poēzija (Lourenss-Kings ir lielisks orators un literāro intermēdiju aktieris), mūzika, deja (Pleijers dažbrīd ģitāras spēli apvienoja arvisai sarežģītu dejas zīmējumu), visbeidzot (piedevās) – arī farss, kuru dejotājs izspēlēja falliskā maskā, parodējot dejas nemākuli. Kā jau kārtīga izrāde, tā sākās ar “Uvertīru”(Ž. B. Lullī), izspēlējot klasiskās deju svītas posmus daļā “Deju svīta” (Ž. F. Rebels, Ž. B. Lullī, nezināms autors), izvirpuļojot Rondo (H. Pērsela un Lullī pasakaljas un rondo), ceļoties “Triumfa dejā” (H.Pērsels, Dž Prīsts), rotaļājoties ar dejām “Spāņu gaumē” (A. Kamprā) un noslēdzoties ar Čakonu (F. Korbeta, Ž. B. Lullī dejas). Par aktieriem šajā izrādē kļuva visi, ieskaitot orķestra mūziķus – obojistu Egilu Upatnieku, fagotistu Jāni Semjonovu, klarnetistus Gunti Kuzmu un Mareku Pintu, flautisti Ilonu Meiju, orķestra stīgu grupas mūziķus, kuru spēja un prasme iejusties senās mūzikas interpretācijas īpatnībās, spēles paņēmienos un tembrālajā paletē radīja ilūziju par visai autentisku izpildījuma manieri. Šķiet, lielākais nopelns šajā procesā tomēr ir bijis orķestra vadībā esošajam ciparbasistam-klavesīnistam un arfistam vienā personā Lourensam-Kingam, kā arī sava loma – dejotājam un ģitāristam Pleijeram, kura deju soļu un ķermeņa plastikas zīmējums, ritmika, melismātika nereti veidoja individuālu polifonisko rakstu, kas dzima no mūzikas, bet dzīvoja patstāvīgu un īpaši saistošu dzīvi. Baroka arfas un baroka ģitāras tembri, kas pārsteidzoši neierasti skanētu klasiskās mūzikas tradicionālajos sastāvos, “Horeogrāfijā” ienesa būtisku autentisma niansi. Orķestra grupu un solistu saspēle, stila izjūta, aizrautīgais pasniegums, nereti neapzināti afektētās mūziķu pozas un sejas izteiksmes – visa izrāde kopumā radīja brīnišķīgu Saules karaļa laikmeta ilūziju – tik autentisku, cik vien iestudētāja pētniecības pieredze un mākslinieciskā spēja to radīt, cik vien orķestra mūziķu profesionālisms to varēja celt. Lai arī specializējušies kā laikmetīgās mūzikas interpreti, orķestra Sinfonietta Rīga mūziķi lika atcerēties arī otru visai būtisku savas darbības daļu – baroka, pirmsklasicisma laikmeta skaņumākslas iestudējumus, kuri tika aizsākti Normunda Šnē vadībā jau, orķestrim kā vienībai piedzimstot.

Karalisks festivāla noslēgums – Kremerata Baltica uzstājās senās mūzikas interpreta un pārzinātāja diriģenta Andra Veismaņa vadībā, otrajā daļā – ar vijolnieces Baibas Skrides solo Antonio Vivaldi vijolkoncertu ciklā “Gadalaiki”. Lieliskais izpildītāju sastāvs, barokālās spēles ar mūziku un gaismām (gaismas izrādi uz pils sienas veidojuši R. Rubīns, V. Keino, Dz. Krūmiņš, D. Vovoviks), skaitā kuplā publika, pils dārza atmosfēra, visbeidzot – 20. gadsimtā par pasaules hitu kļuvušais Vivaldi cikls varēja izvērsties par aizraujošu, spožu ceļojumu laikā. Par tādu kaut kādā ziņā tas arī kļuva, taču ne pilnībā. Veismaņa vadībā izskanējušie opusi – Georga Mufata Concerto grosso No 12 Propitia Sydera (“Labvēlīgās zvaigznes”, 1701), kā arī tēlainā un humoristiskā H. I. F. fon Bībera Battalia (“Kauja”, 1673) orķestra izpildījumā skanēja profesionāli, asprātīgi, stilā ieturēti. Taču arī rutinēti un bez bērnišķīga prieka, kas šajos darbos valdzinātu visvairāk. Ja nu vienīgi “Kauja” ar savu teatrālismu mūziķos atmodināja zināmu azartu.

Vērtējums * * * * * 

Antonio Vivaldi “Gadalaiki”, kā allaž, apliecināja orķestra mūziķu izcilo ansambļa izjūtu, saspēles prasmi, muzikalitāti, turklāt cikla interpretācija respektēja tradīciju, ka vijolkoncerta solists savā ziņā kļūst arī par orķestra vadītāju – par tādu izvērtās arī Baibas Skrides loma dialogos ar orķestra mūziķiem. Diriģents vairs nebija vajadzīgs (un tāda arī nebija). Jau pati mūzikas tembrālā krāsainība, melodiskā pievilcība un neparasti spilgtā tēlainība, kuras pamatu auž paša komponista programmatiskais teksts ar gadalaika norišu raksturojumu, ir valdzinoša un gandrīz suģestējoša muzikālā substance, – kaut arī cikla mūzika tik neskaitāmas reizes un neskaitāmās interpretācijās dzirdēta koncertos, izmantota teātru izrādēs, vēl biežāk – ekspluatēta kinoindustrijā un citādi tiražēta skaņu telpā. Popārtizēta. Bet joprojām saistoša un nereti – ar kādu jaunatrastu  šķautni un skatījumu pārsteidzoša. Baiba Skride ar jauninājumiem neaizrāvās, lai arī daža laba nianse bija gana interesanta. Māksliniece spēja pārliecināt ar spēles izsmalcinātību un tēlainību, toņa kvalitātēm un stila dziļu un delikātu izpratni. Veidojās smalkjūtīga saspēle ar orķestri un tā atsevišķām grupām un solistiem, kopskaņa, kurā orķestris savukārt vīteroja, ducināja, runāja, gleznoja saskanīgā ansamblī.

Nepatīkami pārsteidza blakusefekti, ko ienesa brīvdabas koncertu apskaņošanas trūkumi – gan vēja radītā dunoņa mikrofonos, gan brīžam jūtamās kopskaņas balansa problēmas, turklāt vēlāk mazliet traucēja arī negaidītie vēja izstrādātie joki ar mūziķu notīm (nez kāpēc skatuves ārsienas segums vēja pusē netika nolaists, bet tas taču ierobežotu vēja patvaļu...). Cits blakusefekts – skaniski un telpiski pārāk krasā klausītāju distancēšana no orķestra, kura gan šādos gadījumos ir neizbēgama publikas lielā skaita un “zāles” lielā laukuma dēļ. Arī tas traucēja izbaudīt karalisko dāvanu, izjust visu tās spozmi.

Cikls tika iesākts ar “Rudeni”, lai kā kulminācija izskanētu himna vasarai, noslēdzot ciklu ar gada zaļākā gadalaika muzikālajām ainām, kuras tika bagātīgi papildinātas ar gaismas spēli. Patiesībā, pēdējais koncerts it kā sintezēja laikmetus, ļaujot dzīvot baroka mūzikai mūsdienīgā interpretācijā un bagātinot to ar mūsdienīgas “uguņošanas” iespējām, – bez īpašas koķetērijas ar tā saukto autentiskumu. Tas bija skatījums no mūsdienām, ar laika distanci, kā tas arī piedienētu šāda festivāla noslēgumam.

Vērtējums * * * * 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu