Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

10. AUG Komentēt

SIGULDAS DZĪVĪGAIS MIRDZUMS

Pētera Čaikovska operas “Jevgeņijs Oņegins” brīvdabas iestudējums 19. starptautiskajos Siguldas opermūzikas svētkos 2011. gada 30. jūlijā Siguldas pilsdrupās. Režisors Jurijs Aleksandrovs (Krievija), diriģents Aleksandrs Viļumanis.

Linda Šarkova
Vērtējums * * * * *

Preses konferencē, kas bija veltīta Siguldas opermūzikas svētkiem, režisors Jurijs Aleksandrovs sacīja, ka iestudējuma mērķis ir celt krievu operas prestižu, atgādinot, ka krievu cilvēks nav “līdzīgs dzīvniekam” un rādot reālas emocijas. Šķiet, kopumā izdevies: uzvedums vienots, solisti patiesi, noskaņa dabiska.

Operas trīs cēlieni tika apvienoti divos. Dekorācijas, ierobežotās skatuves platības dēļ, pieticīgas; scenogrāfijas pamatu veidoja krāšņi no oriģinālā laikmeta atvasināti tērpi (Vjačeslavs Okuņevs, Ieva Kundziņa) un tikpat krāšņa gaismu režija, kas saskanēja ar saulrieta krāsām. Liela nozīme bija diriģenta Aleksandra Viļumaņa izvēlētajai muzikālajai dramaturģijai: tempi viscaur ātrāki nekā klasiskos iestudējumos. Tas operu padarīja vienotu un, manuprāt, viegli uztveramu jaunajai klausītāju paaudzei, kuru bieži atgrūž samākslots svinīgums. Orķestris skanēja labi, vien dažviet kļūdījās kokpūšaminstrumenti.

Iestudējuma režija bija tradicionāla, nedaudz mainot detaļas (piem., Tatjanas atraidīšana notiek nevis kalpu, bet ciema ļaužu acu priekšā; ziemas balle ir dārzā, apvienota ar Tatjanas sirreālo sapni; fatālajā dueļa skatā piedalās arī dāmas). Netrūka trāpīgu vizuālu akcentu (Trikē roze Tatjanai, Tatjanas rozes tērps ballē, duelantu cimdi, kas no baltiem pārvērtās melnos). Novēroju tendenci, ka visas ārijas tika aizpildītas ar skatuvisku darbošanos, kas, manuprāt, dažbrīd šķita lieka.

Uzveduma spēcīgākais magnēts bija spožā solistu komanda: starptautiski atpazīstamo operzvaigžņu duets: Maija Kovaļevska (Tatjana) un Neitans Gans (Oņegins), Sanktpēterburgas Marijas teātra solistu pāris: Marija Gorcevska (Olga) un Jevgeņijs Akimovs (Ļenskis), kam otrā plāna lomās piepulcējās mūsējie: Kristīne Zadovska (Larina), Antra Bigača (Aukle), Krišjānis Norvelis (Gremins), Guntars Ruņģis (Trikē) un Viesturs Vītols (Zareckis un rotmistrs).

Režisora ideja par klasisku un vienlaikus ar “vētru un dziņu” piesitiena apveltītu iestudējumu solistus aizrāva. Viņi tēloja meistarīgi, visu lomu koncepcijas salāgojot kopējā ansamblī. Tatjana šoreiz bija izteikti vitāla (Oņegina “sprediķa” skatā un finālā pat Karmenai līdzīga), kas saskan ar Kovaļevskas temperamentu. Varbūt lieki to pārlieku ekspluatēt (nedaudz grotesks ārprāta skats pēc Ļenska nāves ar apmāto skriešanu pa skatuvi). Vokālā ziņā loma ir kā rūpīgi slīpēta pērle. Kovaļevskas liriskais soprāns nevienu brīdi nezaudēja precizitāti, vieglumu un mirdzumu. Varbūt vairāk gaidīju no Gorcevskas Olgas, kas dziedāja sulīgi, bet pēc pirmā dziedājuma aktieriski nobālēja. Oņegina un Ļenska aktiermeistarība atraisījās otrajā cēlienā (duelis), pirmajā cēlienā projicējoties caur savām partnerēm. Ļenska neveiklība šķita pamatota, jo Akimovs necentās tēlot astoņpadsmitgadnieku, drīzāk bija iemīlējies nobriedis vīrietis, kurš kļuvis ievainojams. Viņa maigais un tembrāli bagātais tenors bija īsta bauda. Neitans Gans konferencē atklāja, ka Oņeginu uztver kā sabiedrības dubultmorāles upuri, kas masku nomet tikai finālā, un tā šo tēlu arī pasniedza – simpātiski, ka viņš nesalūza, arī ciešot sakāvi. Amerikāņu baritons ar šarmanto, kuplo tembru attaisnoja zvaigznes titulu. Krievu valodas izruna gan bija pacieta, bet tēlojums to kompensēja. Mūsu solisti (un koris) nebija sliktāki par viesiem - Zadovskas dramatiskais soprāns kontrastēja ar Kovaļevskas lirisko, Bigačas sulīgā balss un aktrises dotības mirdzēja arī epizodiskajā Aukles lomā, tas pats sakāms par Ruņģa Trikē, tikai varenā Gremina - Norveļa intonācija dažreiz pievīla.

Šis “Jevgeņijs Oņegins”bija kā veldzējošs malks – spītējot gan vasaras svelmei, gan postmodernisma džungļos pazudušiem operu iestudējumiem. Ticams, ka operas koncepcija tik klasiski veidota arī Siguldas opermūzikas svētku tradīciju dēļ, bet kādēļ lai šie svētki neizvērstos par savdabīgu etalonu krātuvi, baudāmu pēc sezonas eksperimentiem?

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu