Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

13. AUG Komentēt

MASKATS. KALNIŅŠ. GLĀSS.

Kamermūzikas koncerts “Josifs Brodskis un Venēcija” 2011. gada 5. augustā Cēsu “Meža skolas” zālē. Piedalās Inga Kalna (soprāns), Klavieru kvartets RIX; Gala koncerts “Imants Kalniņš un Filips Glāss” Cēsu pils parka brīvdabas estrādē. Piedalās Kristīne Zadovska (mecosoprāns), Viesturs Jansons (tenors), Krišjānis Norvelis (bass), stāstnieki Rēzija Kalniņa un Kārlis Auškāps, Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, Cēsu festivāla orķestris, diriģents Ainārs Rubiķis.

Ieva Rozentāle, muzikoloģe

Cēsu mākslas festivāla rīkotāji vienmēr pratuši padomāt par augstvērtīgu muzikālo piedāvājumu. Arī šogad, kad festivāla noslēgums vainagojies divām konceptuāli pārliecinošām koncertprogrammām. Piemēram, kamermūzikas koncertam tik poētisks pieteikums kā “Josifs Brodskis un Venēcija”, spēj sagādāt baudījumu ne vien zināmās aprindās iecienīta žurnāla filosofiem, bet arī pulcināt klausītāju pilnu Cēsu “Meža skolas” zāli. Iespējams, publika nākusi mākslinieku dēļ – klavieru kvartetu RIX te tik bieži nedzird: pa Eiropas orķestriem izklīdusī latviešu mūziķu izlase (Sandis Šteinbergs, Ilze Kļava, Reinis Birznieks) un pianists Jānis Maļeckis kopā uzstājas reti, tomēr vienmēr spēj būt izcilā formā. Vai vēl drīzāk klausītājiem kārojās dzirdēt Hamburgā dzīvojošo latviešu soprānu Ingu Kalnu, kuras uzmirdzējumu, atskaņojot Artura Maskata jaundarbu “Venēcijas rindas”, varēja jau prognozēt.

Jaundarbs “Venēcijas rindas” ir maigi romantizēts dzejas nepārtraukts muzikāls lasījums, kurā mijas izcilu autoru rindas dažādās valodās: no Umberto Sabas, Josifa Brodska, Rainera Marijas Rilkes, līdz pat grieķu dzejnieka Konstantina Kavafa mīlas dzejolim. Arī mūsu Rainim ar pantu “Uz tavām krūtīm atdusēt” te ierādīta sava vieta. Nacionalitāte vai valoda šajā plūsmā vairs nav būtiska, jo dzeja ir par Venēciju, tātad – mīlestību, ūdeni, nāvi.., un Maskata muzikalitāte nemitīgi turpinošā kustībā slīgstošos pantus ved mainīgu ritmu pasaulē, intonatīvi sarežģītos melodijas lēcienos, kuros, harmonijā skautas, brīdi pa brīdim ieplaiksnī “maskatiskas” saskaņas. Kaut vai skaņdarba ievads ar dzidru ūdens “mirdzēšanu”, “pilēšanu”, vibrāciju klusiem pakšķiem un nerimtīgiem itāļu teksta acqua alta (“augsts ūdens”) uzplūdiem, kuros soliste pēc nepieciešamības iedzīvina gan dramatismu, gan maigumu.

Ingas Kalnas spēja brīvi apdzīvot, poetizēt skaņaudumu, ne brīdi nezaudējot intonatīvo precizitāti, un, kā tikai viņa prot – filigrāni maigi “izfilierēt” tesitūras augšējās skaņas – tiešām ir apbrīnojama. Šajā opusā zili viļņojošā ūdens tērpā viņa uzziedēja kā muzikālas gudrības pārpilns tēls, bet skaņdarbam izskanot, atvērtajos logos viņas maigo vibrato atbalstīja svīres.

RIX kvartets pārliecināja publiku ar kāpinātu artistiskumu, savstarpēju sadarbību un tīru, simtprocentu muzicēšanas degsmi gan Maskata opusā, gan Gustava Mālera la minora Klavieru kvartetā, ievadot koncertu, gan lieliski interpretējot Sergeja Taņejeva visai komplicēto, pamatīgi būvēto Mi mažora Klavieru kvartetu programmas noslēgumā. Paspilgtinātā vienreizīguma sajūta, katra mākslinieka individuālās spējas un atdeve līdzās citiem RIX koncertiem padara šo par neaizmirstamu un īpašu.
Vērtējums * * * * * 
 
Imanta Kalniņa nesen CD formātā pārizdotās oratorijas “Rīta cēliens” un amerikāņu minimālista Filipa Glāsa Ceturtās simfonijas savietojums festivāla gala koncerta programmā ir konceptuāli brīnišķīga ideja, kura realitātē īstenojās brīvdabā. Tomēr – lai arī visi komponenti paši par sevi ļoti labi, pat izcili – mūzika, diriģents, solisti, koris – aizkustinājuma trīsu skrejam pār muguru pietrūka. Mūzikas potenciāls, iespējams, būtu prasījis vairāk darba, saspēles un vienotības mūziķu rindās. Brīvdabas estrāde diktē savus noteikumus – Aināra Rubiķa interpretācija smalki, nedaudz bremzēti vest Kalniņa mūzikas ritējumu nespēja nodrošināt plūstošas pārejas un nepārtrauktu mūzikas attīstības procesu līdz kulminējošam finālam. Šis vērienīgais darbs ar tam raksturīgo, sākumā tik tikko dzirdamo, vēlāk ostinato ritmos bāzēta pieaugošo spriedzi ir “kalniņiskās” pulsācijas apliecinājums, kas kombinācijā ar ārkārtīgi daiļo, izsmalcināto melodiku fascinē un hipnotizē tā, ka cilvēki, to klausoties, mēdz palikt apmāti. Kalniņa spēju mūzikas laika ritējumu atdalīt no reālā laika klausītāji mīl tik ļoti, ka kļūst atkarīgi no viņa skaņu realitātes kā narkotikām. Rubiķa darbs neapšaubāmi bijis rūpīgs, tomēr viņa iznāciens – vairāk dekoratīvs, mazāk aizraujošs. Un Kalniņš prasa aizrautību, bezierunu sekošanu mūzikas ritmam, mirdzošas acis, degošas lāpas un ticības pilnas sejas. Tādas tiešām bija – ne mūziķiem, bet mūsu aktieriem: Rēzijas Kalniņas degsme, skaidrais lasījums, un Kārļa Auškāpa decenti runātais Upīša teksts: “katram latvietim vajag savu melno cūciņu” izsauca aplausus – tik ļoti tas atbilst mūsu laikam. Kordziedātāju iemīļotākajā dziesmā “Varoni gaidiet” pietrūka dedzības un īstuma, kas pulsē ausīs no kopkora skanējuma Dziesmu svētkos.
 
Filipa Glāsa ceturtā simfonija Heroes (“Varoņi”) ietver daudzslāņu asociācijas, zemtekstu jūru, kuras vienkāršam klausītājam ir tiesības nezināt. Tāpat liela daļa nezina Deivida Bovija albumu Heroes, no kura iedvesmojies Glāss, radot simfoniju. Neiedziļinoties detaļās, jāatzīmē divas vērtīgas lietas: pirmkārt, labi, ka amerikāņu mūzikas klasiķi tiek spēlēti, adaptēti un sāk kļūt publikai arvien saprotamāki; otrkārt, lieliskās video instalācijas un gaismu mūzika, kas pavadīja ap stundu garo simfonisko opusu, spēja radīt koncertā notikuma sajūtu. Rubiķa muzikālā interpretācija šajā darbā uzmanīga, kopumā ritmiski skaidra, kurai pa vidu jautās kāda pūšaminstrumentu intonatīvā neprecizitāte, tomēr diriģents spēja izturēt pulsu.
 
Dāvja Sīmaņa video uz četriem ekrāniem, kur katri divi stāstīja savu stāstu, sadalīja uztveri gluži kā Berlīnes mūris kādreiz Vāciju, uz ko jaušamas atsauces gan Glāsa mūzikā, gan Sīmaņa video pavadījumā. Asociāciju jūra, kurai brida cauri klausītāju uztvere, nav detaļās atstāstāma, tomēr joprojām atmiņu šķeļ pēckara fotogrāfijas un meditatīvo mandalu spēles ar bērnu kaleidoskopiem raksturīgu maģisko pievilcību. Hipnotizējošā kustība uz ekrāniem, krāsas un virsmas faktūras iebūra skatienus, kuri klīda arī pa Igora Kapustina izgaismotiem pilsdrupu mūriem dūmu mutuļos. Vizualitāte – fascinējoša un abstrakti dzidra, mūzika – iemidzinošs transs. Drosme iestudēt šāda līmeņa darbu brīvdabā ir apsveicama, kuru klausītāji pa īstam novērtēs, iespējams, vien pēc kāda laika sprīža.
Vērtējums * * * * 

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu