Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

12. SEP Komentēt

DEJAS CIEŠĀ TVĒRIENĀ AR NĀVI

 
14. starptautiskā garīgās mūzikas festivāla noslēguma koncerts 2011. gada 28. augustā Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā. Piedalās Inga Šļubovska (soprāns), Ilona Bagele (mecosoprāns), Guna Zariņa (stāstniece), Jānis Apeinis (baritons), Hektors Uliss Pasarella (bandeneons) Olgas Žitluhinas deju grupa, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, režisore Margita Zālīte, diriģents Māris Sirmais.
 
Pēteris Plūme, diriģents 
 

Tiem, kuri devās uz mūsdienu Latvijas kora mūzikas ikonas Māra Sirmā iedvesmotā festivāla noslēguma koncertu, lai klausītos akadēmisku kora mūziku: Luisa Bakalova “Tango mesu” un Artura Onegēra oratoriju “Nāves dejas” – svaigus un, kā jau ierasts, emocionāli hiperbagātus lasījumus, bija iespēja baudīt arī Margitas Zālītes režisēto un Olgas Žitluhinas dejas kompānijas izdejoto mistēriju, līdzdarbojoties turpat vai visai uzveduma komandai.

Uzvedums sākās, vēl nesākoties pašam koncertam, kad, nokāpjot pusstāvu zemāk muzeja industriālajā interjerā, kļūst skaidrs, ka esam ierauti scenogrāfijas un režijas spēlē, trauksmes un gaidu vidū. Tāpēc nav vietas nedz aplausiem, nedz citām formalitātēm - diriģenta uznāciens, mūziķu sveikšana, paklanīšanās.. nekā tamlīdzīga!

Pārliecinoša, pabaisa Klodēla-Onegēra “zibeņošana” priekšvēsta sekojošo Ēcekiēla vīziju, ko (atkal pārsteigums!) izkliedz vilciena konduktore (Guna Zariņa)! Tas gan īsti nesaskan ar vairākuma manis pēc koncerta aptaujāto klausītāju priekšstatiem par oratorijas bībeliskā satura teicēja vēlamo identitāti, bet nu - lai, spēles noteikumi jau pieņemti.

Kora un teicēja dialogs iesākas visai spraigi un Onegēra smagnējā, poliakordos izvērstā mūzika uzņem ātrumu gluži kā vilciena lokomotīve. Kopējā skanējuma kvalitāte neliek vilties, īpaši apstākļos, kad mūzikas loma tiek reducēta līdz vienam no daudziem uzveduma elementiem. Ja publikas un arī izpildītāju uzmanība tiek dalīta starp tik daudz vienlaicīgām norisēm, tad kora, orķestra un solistu atsevišķās kvalitātes (par kurām nav jautājumu) pēkšņi kļūst par nesvarīgu sīkumainību. Jāpiemin visai veiksmīgie solistu, orķestra sinhronizācijas un skaņas balansa risinājumi, ņemot vērā dažbrīd akrobātiskus uzstādījumus no režisores puses (baritonam Jānim Apeinim vienu dziedājumu nācās veikt uz vilciena vagona jumta, bet otru uz kustīgām sastatnēm, kas šķērsoja improvizēto proscēniju).

Patiesi priecēja, ka pēc šīs pārliecinošās “baiļu mistērijas” nenotika dramaturģisks kritums vai vismaz atslābums, jo Luisa Bakalova “Tango mesa” turpināja iesākto nāves triumfa tēmu īstā Danse Macabre garā. Tango ritmos atainotās spēcīgās, cilvēciskās kaislības savienojumā ar liturģisko tekstu veiksmīgi neiestiga žanriskā frivolitātē, bet atstāja spilgtu mākslas darba iespaidu. Varbūt to spētu viena pati mūzika ar skaņdarba dvēseli bandoneonu un lielisko šī instrumenta meistaru Hektoru Ulisesu Pasarellu? Iespējams, bet tajā brīdī bija jāpārdzīvo, vai dejotāji nenovelsies no sastatnēm… Neraugoties uz diskutablo orķestra un kora pārlieku aktīvo iesaistīšanos skatuviskajā darbībā, izrāde neatstāja vienaldzīgu, paliekot atmiņā kā oriģināls, spēcīgs notikums Latvijas mūzikas dzīvē.

 

Vārds: E-pasts
Komentārs:
Uz sākumu