Izvērstas atmiņas par Kaminski ir viņa ilggadējam draugam Edmundam Goldšteinam: “Kad pirmoreiz satikāmies iestājeksāmenu laikā, tiešām kļuvām ne tikai labi draugi, bet arī domubiedri mākslā un dzīvē. Valters Kaminskis bija pagara auguma slaids jauneklis “švunklokā” saķemmētiem matiem, skaļš valodā, komunikabls un ļoti kustīgs, strauji žestikulējošs nākamais studiju līdzgaitnieks. Mūzikas izglītību Mediņos Valters pabeidza kā teicamnieks, līdz ar to iemantojot priekšrocības iestāties konservatorijā bez iestājeksāmeniem. Ar Valteru saistīja kopīga izpratne par mākslu, cenšanās meklēt jaunas takas mūzikas jaunradē. Visus pasākumus, arī ārpus mūzikas, veicām kopīgi. Valters dzīvoja Kandavas ielā pie Jūrmalas dzelzceļa, netālu no Zasulauka stacijas. Viņa tēvam piederēja privātmāja. Būdams kādas ministrijas ierēdnis, saņēma normālu atalgojumu. Valtera māsa Edīte nespēja patstāvīgi pārvietoties. Brālis māsu ļoti mīlēja. Viņa savukārt iespēju robežās gādāja par brāļa apģērbu, lai tas būtu vienmēr kārtībā. Pie Valtera mājas vēl no pirmskara laikiem pletās neliels dārziņš. Tur audzēja narcises un zemenes. Cik atceros, saimniecībā iederējās govslops. Kaminskiņš ar piena kanniņu rokās devās pie paziņām, tāpat arī ogu raža palīdzēja stabilizēt diezgan pieticīgo ģimenes budžetu. Māja, diezgan pačibējusi, atradās kādu kilometru no tramvaja galapunkta Zasulauka stacijā. Parasti tuvākais ceļš veda gar dzelzceļa malu. Pavasarī un rudenī bija diezgan dubļains, tādēļ Valters pie privātkurpnieka pasūtīja ādas zābakus (līdz ceļgaliem), līdzīgus vācu armijas kājaviem. Māsa Edīte pašuva mums abiem slēpotāju cepures, līdzīgas vācu kalnu strēlnieku galvassegām. Arī slēpotāju jakas, kādas tolaik bija modē. Tādi saposti apmeklējām mācību iestādi.”

Kopīgi piedzīvojumi saista abus kolēģus ne tikai Latvijā, bet arī Sibīrijā. “Lai viss būtu sakārtots koncertnumuru sniegšanai varonīgajiem komunisma celtniekiem, mūsu grupu papildināja divi vokālisti no Ļeņingradas, kuru uzdevums bija sniegt māksliniecisku priekšnesumu labticīgajai publikai. Pavadījumus spēlēju es uz pamatīga akordeona.”

Abi draugi ne tikai muzicēja, bet arī klausījās. “Vēl viens zirga spēriens (graķītis) dziedonim, un īpatnējs dziedājums rīkles balsī ar paša dziedoņa strinkšķinātu pavadījumu uz mazbērna zārciņam līdzīgas kastes uzvilktām aitu zarnu stīgām, balstītām uz tās pašas aitas mugurkaula skriemeļiem, klusajā ciematā ienes kaut ko ļoti senu. Tā ir cilvēka radošā izpausme visdziļākajā līmenī. Tās nav dziesmas mūsu izpratnē, tās ir tekstuālas improvizācijas par apkārt redzamo. Vispirms apdzied mūs ar Valteru – es esmu melnais mākonis, kas nāk pār Hakasijas debesīm, Valters – straujā upe ar baltajiem viļņiem (laikam dziedoni iedvesmojusi Valtera ātrruna).”

Šai draudzībai punktu pielika sarežģījumi Valtera Kaminska privātajā dzīvē. Kāda no Krievijas atvesta dāma krietni pajauca komponista dzīves kārtis, pat līdz biedru tiesai tika celts jautājums par meistara morālo (ne)stāju. Edmunds Goldšteins: “Radio programmās aizliedza spēlēt Valtera kompozīcijas. Avīzē īss ziņojums – par amorālu dzīvesveidu izslēgts no Komponistu savienības. Kā tautā saka, dulls paliek dulls no sieviešu apaļumiem. Pēc reabilitācijas Valters centās atgūt sabiedrisko stāvokli, uzstādamies ar runām un gānīdams Paulu gan sarīkojumos, gan citās iespējamās vietās. Reiz, nejauši garām skrienot, satikāmies Komponistu savienībā. Izteicās: “Kaut kur redzēts cilvēks!” Ar to arī beidzās manā izpratnē īsta draudzība. (..) Un tomēr mūsu dzīve bija skaista, notikumiem un jautrībām pārpilna. Atlikušo mūžu Valters veltīja kora mūzikai, it sevišķi vīru koriem, pats tajos piedaloties. Jāpiebilst, ka orķestra mūziķi viņu īpaši necienīja nepārtrauktās pašlielības un indīgu piezīmju dēļ. Toties lauku koros Valters bija augsti cienīts un mīlēts. Bieži uzstājās autorkoncertos, kopā ar draugu Miķeli Fišeru gādādams par jautrību un atpūtu klausītājiem. (..) Uz Valtera bērēm aizbraucu – lai viņa pīšļiem mūžīgs miers. Citi kolēģi neturēja par vajadzīgu no Valtera atvadīties.”