Mūzikas Saule ir žurnāls par mūziku latviešu valodā

Dažādu valodu normu atšķirības

Jāņem vērā, ka teksti paši mēdz būt dažādi un valodu normas atšķirīgas. Piemēram, japāņu valodā (arī ungāru un citās) uzvārdu raksta vispirms, bet vārdu – pēc tā: Mifune Toshiro. Latviski jāraksta otrādi – Tosiro Mifune, savukārt, piemēram, Japānai veltītā grāmatā (nerunājot par japāņu valodai un kultūrai veltītu pētījumu) var – un, iespējams, vajag – ievērot šo īpatnību un akceptēt, pieņemt to, tiesa, komentējot, paskaidrojot rakstības izvēli. Eiropas apritē tomēr priekšroka dodama tradicionālajam rakstījumam. Ungāru tekstā (un nošu izdevumos) raksta Bartók Béla, bet angļu vai vācu tekstā (un nošu izdevumos) – Béla Bartók, latviski - Bēla Bartoks.

Grūtības sagādā daudzu Āzijas reģionu personvārdi, kuros nav skaidras priekšvārda un uzvārda diferenciācijas; šajos gadījumos visi kopvārda komponenti uzskatāmi par līdzvērtīgiem un nedalāmiem (Ibn Fadlāns*, Mao Dzeduns* [jaunākajā praksē tomēr uzskata un lieto Mao kā uzvārdu un Dzedunu kā vārdu], Pak In No*; šāda tipa vārdi [uzvārdi] mēdz būt arī spāņu, portugāļu, meksikāņu u. c. kultūrās: Hosē Ortega i  Gasets*, Horhe del Prado Čavess*).

Otrajā versijā esmu ievedis vairāku ķīniešu komponistu vārdus, kuru rakstību konsultējis Edgars Katajs. Viņa ieteikums ir arī grāmatā Japāna krustām šķērsām (Rīga: Valters un Rapa, 2003) īstenotais rakstības veids, japāņu sh latviskojot kā s vai sj, piemēram, instrumentu nosaukumos sjamisens vai samisens un sjakuhači, tāpat kā personvārdos Toshiro/Tosiro, Shinohara/Sinohara un līdzīgi. Šajā grāmatā dota arī pārliecinoša latviešu versija – Seidzi Odzava.

Atjaunināta arī franču personvārdu rakstība, balstoties uz grāmatu Franču īpašvārdu atveide latviešu valodā, sast. Baiba Bankava (Rīga: Zinātne, 2004)...

Galvenais rakstības princips

Galvenais vispārējais princips, kas mūsdienās gluži nepieciešams, - rakstīt latviski (tātad iespējami tuvu oriģināla izrunai) un dot iekavās (vārdu pirmoreiz minot) oriģināla rakstību. Tas attiecas gan uz rakstu darbiem (bakalaura darbs, maģistra darbs, promocijas darbs), gan uz ikdienu – programmām, afišām, paziņojumiem presē (dienas presē redakcijas, visticamāk, ne vienmēr liks šos oriģinālus, taču jau tagad svešiem vārdiem tie daudzviet sniegti). Rakstu darbos tas pats attiecas arī uz ģeogrāfiskajiem nosaukumiem un mākslas darbu tituliem (skaņdarbi, filmas, grāmatas utt.): prioritārs ir latviskais nosaukums, bet (pirmoreiz minot) vēlams vai pat nepieciešams arī oriģināls.

Paliek jautājums, vai mēs esam gatavi atteikties no jau diezgan ierastā norvēģu dziedātājas Siseles Kirkebū vārda par labu pareizajam – Sisele Hjirhjebē. Un plašāk – vai esam gatavi saprast un pieņemt faktu, ka katrai tautai un valodai ir savas īpatnības, cienīt un ievērot tās, vai arī metam visu vienā katlā un rakstām/runājam, kā iešaujas prātā.
Būšu pateicīgs par iebildēm, piezīmēm un labojumiem.

 Jaunumi [:]

Pēdējos 20–30 gados ir parādījušās daudzas valodnieku plaši aprobētas publikācijas, kas atsvaidzina iepriekšējās (tostarp arī 10-2) un ieved jaunas nostādnes (dažkārt ne kā normatīvus, bet kā  piedāvājumus, ieteikumus, risina problemātiskas atveides gadījumus). To vidū angļu, arābu, armēņu, baltkrievu, čehu, dāņu, franču, grieķu (jaungrieķu), horvātu, japāņu, korejiešu, ķīniešu, latīņu, lietuviešu, norvēģu, poļu, portugāļu, slovāku, somu, turku, ungāru, zviedru valodas.

Par to var sīki uzzināt (visbiežāk ar pilniem publikāciju tekstiem) vietnē

https://www.personvarduatveide.lv/sources?locale=lv

Uz sākumu

Šī vietne izmanto Google Analytics sīkdatnes (cookies) apmeklējuma statistikai. Vietne nevāc apmeklētāju datus. Sīkdatnes Jūs varat atslēgt pārlūkprogrammas iestatījumos. Uzzināt vairāk