Pētera Čaikovska baleta “Apburtā princese” atjaunojuma pirmizrāde 2010. gada 8. maijā Latvijas Nacionālajā operā.
Dita Eglīte, baleta kritiķe
Vērtējums * * *
Balets “Apburtā princese”, kas nule kā atkal atjaunots LNO repertuārā, arī pats ir kā apburta princese, kuru atdzīvināt var vienīgi perfekta klasiskās dejas pārvaldīšana, kā arī dejotāju emocionālais un personības starojums. Ja tā visa nav, tad uz skatuves ar pietiekami lielu vērienu uzburtā pasaka var šķist nevienam un nekam nevajadzīga butaforija. Tādēļ vēl jo lielāks gandarījums un pārdzīvojums vismaz galvenajās lomās redzēt īstu prīmu un īstu premjeru, par kādiem mūsu baleta trupā saucami Jūlija Gurviča un Aleksejs Avečkins.
Lūk, tās ir baleta zvaigznes, kuras piedzimušas, lai sniegtu mums iespēju baudīt klasisko deju arī vienā no klasiskākajiem baletiem, kādus varam šodien vēl redzēt. Iespējams, ka prīma Jūlija Gurviča šobrīd labi apzinās savu spēku un pilnbriedu, netaupa sevi un strādā ar maksimālu atdevi, jo – katra izrāde var būt pēdējā. Pēc Rīgas horeogrāfijas vidusskolas absolvēšanas uz Operas skatuves viņa ir jau gandrīz divdesmit gadu. Un neticami – šobrīd viņai nevar īsti līdzināties neviena no solistēm. Jā, katrai no kolēģēm ir kādi savi trumpji, sava īpaša varēšana. Tomēr tikai Jūlijai Gurvičai piemīt dabas dots auguma vieglums, gaisīgs lēciens, kustību trauslums, perfekta klasiskās formas izjūta, gadu laikā noslīpēta skatuviskā atbrīvotība, un, vērojot viņas deju, netraucē pat acīmredzamā balerīnas koncentrēšanās sarežģītākajās kustību partitūras virāžās. Drīzāk šīs epizodes ar vēl lielāku cieņu ļauj novērtēt balerīnas nopietno attieksmi pret savu profesiju. Viegls palēciens, zibenīgs pagrieziens, eleganta pēdas fiksācija, nejauša saspēle ar skatuves kostīmu, koķeti samirkšķināti “princeses” acu plaksti… Vērojot Jūliju Gurviču, daudz neko citu izrādē nepamanīsi. Acīmredzot Mariusa Petipā pirms simts gadiem ideāli sacerētā kustību valoda tiek tik precīzi izdzīvota, ka skatītāju spēj noburt arī mūsdienu trauksmes un tehnoloģiju laikmetā. Ar smalko dejojumu Jūlija Gurviča panāk vēl kādu negaidītu efektu – brīdī, kad skatītājs no viņas tēla valdzinājuma visvairāk tiek noburts, uzrodas nejaukā Karabosa, lai iešķiebtu sasodīto vārpstiņu; Aurorai jāmirst, nē – jāaizmieg simtgadu miegā. Esi pieaudzis cilvēks un saproti, ka tā taču tikai pasaka, bet kļūst tik žēl, jo “turpmākos simt gadus” taču neredzēsi šo burvīgo meiteni...
Jūlijas Gurvičas radītajai “porcelāna figūriņai” Aurorai cienīgs partneris ir Aleksejs Avečkins prinča Dezirē tēlā. Uzmanīgs, stabils, savu partneri jūtošs un mīlošs, tomēr – ar cieņpilnu distanci it kā fonā. Jo galvenā persona te ir prīma – princese – Jūlija Gurviča.
Atraktīvi vitāls ir Andra Pudāna “vakara vadītājs” jeb ceremonijmeistars Katalabits (otrajā sastāvā arī Intars Kleinhofs). Tāpat pie otrā plāna solistu veiksmēm noteikti jāpieraksta jaunās baletdejotājas Iļanas Puhovas atturīgā un graciozi nodejotā Ceriņu feja. Viņas atveidojumā tā ir skaista un noslēpumaina – īsta šīs pasakas valdniece, ar kuru diemžēl nekādi nespēj sacensties sīkmanīgi ļaunā feja Karabosa. Pretī pasakas saldumam derētu vairāk asuma, nešpetnuma, negaidītības, bravūras vai riebeklības. Deviņdesmito gadu iestudējumā ainas ar Karabosas parādīšanos, šķiet, bija iespaidīgākas. Varbūt pateicoties groteski atraktīvajam, ar pārliecinošu žestu vērienu izspēlētajam Arņa Līcīša tēlam ļaunās fejas lomā. Ar Mariannas Šmidtas Karabosu ainas izskatās traki garas un tikai dekoratīvas, it kā vairoties no īsta ļaunuma. Bet balets taču nav paredzēts trīsgadniekiem. Kaut arī zālē bērnu ir ļoti daudz, jo pasakas sižets varētu šķist gana atbilstošs repertuārs mazajām atvasēm, pat skolas bērniem tas ir daudz par garu un klasiskās dejas niansēs par smalku. Ideālā variantā bērni tomēr izturēs labi ja divus cēlienus. Trešā cēliena sākumā viņu pacietībai bonusā varētu būt citu pasaku tēlu dejas – kaķi, putni, vilki, sarkangalvītes. Tomēr pagaidām arī šīs ainas, šķiet, stipri stieptas, bez sava iekšēja asuma un jēgas. Domas drīzāk ir pie jautājuma – kur palikuši Aurora un Dezirē, ja jau reiz te tiek svinētas viņu kāzas.
Gana krāšņs šai baleta pasakai ir Ināras Gaujas radītais skatuves ietērps. Jau paceļoties iestudējuma rožainajam priekškaram, gandrīz elpa aizraujas – kostīmi un dekorācijas laistās visās varavīksnes krāsās: no silti dzeltena un flamingo rozā līdz ceriņu violetam un purpura sārtam. Viss šķiet svaigs, košs, ziedošs, pat smaržīgs – no jauna darinātie kostīmi vēl nav piesūkušies ar skatuves putekļiem un zaudējuši pirmatnējo formu. (Varbūt lielāku fantāzijas lidojumu būtu gribējies redzēt kostīmu detaļās un niansēs.) Kopumā iestudējuma spēles telpa zied tikpat spēcīgi kā tikko atnākušais pavasaris ārpus Operas biezajiem mūriem. Pateicoties gaismu māksliniekam Kārlim Kaupužam, pasakaini noslēpumaina ir otrā cēliena 1. aina, kurā Ceriņu feja karaļa Florestāna pili padara par necaurejamu mežu.
Šīs sezonas izrādes ir jau izpārdotas. Tātad horeogrāfs Aivars Leimanis zina, ko skatītājs baletā sagaida – un mūsu baleta vadītājam ļoti labi izdodas uzburt “vecās- labās” un krāšņās baleta bildes.