Mārketinga teorijas un pieredze noteikti rāda konkrētas pazīmes – kuru koncertu iespējams labi pārdot, un kurš vairāk nes profesionālas misijas uzdevumu, kā ienākumus. Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra “Dīvu vakara” gadījumā, manuprāt, nostrādājis pirmais variants; lai arī neapgalvoju, ka koncerts bija pārpildīts. Auditorijas pārsvaru drīzāk veidoja ikdienā koncertdzīvē nemanītas klausītāju sejas, kas arī, vismaz koncerta sākumdaļā garantēja tik mulsinošos (gan diriģentam, gan tiem, kuri koncertdzīvē biežāk iesaistīti) aplausus starp skaņdarbu daļām. Manis teiktajā (izņemot tiešām kulturālu profānismu aplausu ziņā) lielā mērā nav nekā nosodoša, drīzāk otrādi – labi, ka ir koncerti, uz kuriem mūsu šaurajā mūziķu sabiedrībā neejam kā uz kārtējām viesībām satikt visus paziņas un draugus, turklāt tā ir iespēja kaut vai ar Kristīnes Opolais vārdu pievilināt jaunas, atjaunojošas asinis publikā. Kas zina, varbūt pēcāk šie klausītāji kļūs par ierindas koncertu apmeklētājiem...

Cits jautājums radās jau krietni iepriekš, iepazīstoties ar koncerta programmu – kāpēc tā ir tieši tāda? Teiksiet, ka šādu jautājumu var uzdot jebkura koncerta sakarā, taču pierasts, ka koncertiem šodien lielākoties piemīt diezgan konkrēta, vienojoša koncepcija, kas nolasāma nevis kaut kur starp rindiņām, bet tieši un precīzi ir izturēta visas programmas garumā. Ja jau dīvas, tad tikai trīs un tik epizodiski? Mocarta Dubultkoncerts flautai un arfai, Čaikovska Tatjanas vēstules skats no operas “Jevgēņijs Oņegins”, kā arī Gustava Mālera Ceturtā simfonija ir brīnišķīgi darbi, taču kādēļ šādā kombinācijā? Viegla zelta klasika, vesels operas fragments un visnotaļ sarežģīts simfonisks darbs vismaz manā fantāzijā nekādi nerod savstarpēju enerģētisku saikni. Tomēr klausīties bija interesanti.