Manuprāt, ja pērngada Lielās Mūzikas balvas nominācijā “Gada iestudējums” kā formulējumam it kā atbilstoša iekļuva Ievas Paršas un Co fascinējošā programma “Spoži mirdzošais latvju pelēkais”, Latvijas Radio koris ar programmu “Bīstamā nakts” parūpējies par līdzīgu kvalitatīvu sensāciju, kura tikpatlab atbilst šim nosaukumam – izrāde. Vispirms jau tāpēc, ka Džons Keidžs – fundamentālākais no šī koncerta balstakmeņiem – un viņa daiļrade jau pati par sevi ir dzīves izrādes vērti. Arī tāpēc, ka Radio kora grupa koncertā piedalās kā veselums, no kura izdalāmas grupas, solisti, balsis ierakstā, vizuāli teatrālas aktivitātes. Visbeidzot tāpēc, ka bez Radio kora koncertu dažādo un kuplina saksofonists un komponists Niks Gothams, kā arī lielākais atklājums šajā koncertā – gados jaunais, man (un, šķiet, citiem) iepriekš nezināmais pianists Rihards Plešanovs.

Jāteic, ka 20. gadsimta avangarda guru Keidža mūzika mūsu koncertzālēs nav skanējusi pārlieku daudz, neskatoties uz to, ka daudzi meistara darbi komponēti visnotaļ tradicionāliem sastāviem, nu kaut vai tām pašām klavierēm, kam tapis milzu skaits fantastiski skaistu un jebkuram pieejamu kompozīciju. Radio koris ar Keidža mūziku saskāries procesā – vienā no izvērstākajiem kora starptautiskajiem ceļojumu un triumfa projektiem “Operācija: Orfejs” skan Džona Keidža mūzika balsīm. Jāpriecājas, ka Rihards Plešanovs nav bijis ne stumjams, ne grūžams apgūt palielu skaitu meistara klavierdarbu, dažus no kuriem klavieru eksāmenā Mūzikas akadēmijā nespēlēsi. Tie tomēr pieprasa klavieru pārveidošanu par perkusīvu, tembrāli krāšņu instrumentu, tās sagatavojot jeb, kā iepriekš neveiksmīgi tulkojot teicām, “preparējot” (kas nedaudz atbilst patiesībai) ar dažādām skrūvēm, gumijām, papīra gabaliem. Rezultāts – Keidžam tik raksturīgais klavieru gamelāns, ko koncertā iecentrē jaunā pianista spēlētā trakā The Perilous Night burvība.

Bet ne tikai – In a Landcape, neizmērojami skaistā, izteikti romantiskā, ambientā iekšējā miera pilnā kompozīcija “normālām” klavierēm, Riharda Plešanova spēlē izskan trausla, jūtīga un saviļņojoša, un tā taču ir teju katram saprotama, novērtējama, vēl un vēl gaidāma mūzika. 

Radio kora grupu kopumā Keidža mūzikā pat nesastopam. Ja nu vienīgi ierakstā refrēni starp kompozīcijām skanošajās “Himnu” epizodēs. Puantilistiskās, šoreiz kompozicionāli pagrūti nolasāmās kompozīcijas fragmenti ir īstajā vietā tieši šādā piedāvājumā un variantā.

Viena no, iespējams, visu laiku kolorītākajām un asprātīgākajām amerikāņu brīnumbērna kompozīcijām ir “Dzīvojamās istabas mūzika” (Living Room Music) – skaņdarbs, ko reti kad (un tas pat netiek prasīts, jo parasti šo opusu savā repertuārā iekļauj sitaminstrumentu ansambļi) atskaņo vokālisti, lai gan otrā šī opusa daļa ir viscaur vokāla, drīzāk – izteiksmīgi runājama. Elīnas Libaueres Once Upon a Time… tembrs iesēžas apziņā tā, ka arī pēc koncerta grūti no tā tikt vaļā. Ingas Martinsones, Kārļa Rūtentāla un Elīnas darbošanos ap krūzēm, karotēm, dakšām, avīzēm un spaiņiem papildina Nika Gothama balss tembrs un svilpošana.

Keidža klasikai pieder arī divas vokālās miniatūras The Wonderful Widow of Eighteen Springs un A Flower, kurās par pavadījuma svarīgāko un vienīgo sastāvdaļu kļūst klavieru vāks, korpuss, dažādas tā daļas. Liekas, atkal traki, taču šī skaņas ir tik netveramu skumju un skaistuma pilna, ka ne ar ko neatšķiras no romantisma mūzikas spilgtāko pārstāvju meistardarbiem. Matēta, brīva un lidojoša šī kompozīcija ir Ingas Martinsones varā.

Interesantu sadziedāšanos pašai ar savas balss unisonu ieskaņojumā izdodas noorganizēt Elīnai Libauerei savdabīgi sarežģītajā vokālo solominiatūru ciklā Mirakus. Atkal iespēja pārliecināties par Elīnas teatrālo artistiskumu un atbrīvotību, kas šo mūziku padara nedaudz vairāk saprotamu un sirsnīgāku, nekā klausoties to bez vizuālā tēla.

Tomēr Džons Keidžs “Bīstamajā naktī” nav pamests viens gaidāmās bīstamības nojautās. Niks Gothams – nu jau pilntiesīgi mūsu komponistu aprindās pieņemts, tomēr aizokeāna mūzikas kultūrai sākotnēji piederīgs, ar Keidžu savulaik ticies, runājis, augstu jo augstu vērtējis. Nu viņam gods kopā ar meistaru vienā Spīķeru koncertzāles laivā sēdēt, vienu dziesmu dziedāt (atkal jau par “Dzīvojamās istabas mūziku”) un pašam savu mūzikas devumu apkārt rāmēt. Tieši Nika mūzikā gan koncerta sākumā, gan beigās redzam un dzirdam pilnu Radio kora grupas sastāvu. Būšu atklāts – Gothama mūzika vienmēr atstājusi dažādus jautājumus. Visupirms jau uzreiz pēc noklausīšanās, – tie varētu skanēt apmēram tā: “un tālāk?“, vai “gribu vēl“. Vismaz manā praksē gan ar Gothama lieldarbiem, gan mazākām kompozīcijām pastāvējusi neliela konceptuālas nepiepildītības sajūtas problēma. To nevarētu teikt par viņa koncerta centrā izskanējušo kompozīciju Returning saksofonam un klavierēm, paša autora spēlētu, – neliela, piepildīta, gaiša dinamisma pilna un formā sabalansēta mūzika. Džeza iespaids Gothamam ir būtisks un nenoliedzami neapejams, pašam darbojoties kā džeza mūziķim, tāpēc jāsaka – gribētos to vairāk sajust arī kompozīcijās. Koncertu atklāj pasaules pirmatskaņojums The Life of the Things. Kompozīcija rit nepārtrauktā dinamiskā attīstībā, gaumīgu un tīru muzikālo materiālu iegūstot, slāņojot, kārtojot, būvējot, taču, vismaz manā uztverē, nekur tā pavisam noteikti mērķtiecīgi neaizvedot. Vismaz skaniski šai mūzikai, manuprāt, pietrūkst mērķa tiecības. Lai arī kompozīcijas pamatā ir kustība, tās dinamika kustībā kļūst nedaudz nogurdinoši statiska. Paradoksāli.

Savukārt koncertu noslēdzošā Asleep in a Field manā uztverē ir daudz lielāka veiksme. Autoram izmantojot interesantu apļveida tekstu kārtojumu, izveidojas apburošs smalkums, trausli vērojoša daba, daudz izteiktāks mūzikas individuālisms. Iespējams diskusijas vērts būtu kompozīcijas garums – tā tikai iegūtu no koncentrētības, taču šo kompozīciju noteikti gribētos klausīties vēl un, ceru, tā paliks Radio kora pastāvīgā repertuārā.

Nemaz jau tik bīstami nebija. Skaisti gan. Nedaudz vairāk kā stunda nepārtrauktas mūzikas paiet vienā elpas vilcienā kā pabeigta kompozīcija ar loģisku sākumu un beigām.