Gan vizuālā, gan skaniskā identitāte šim starptautiskajam festivālam, kas norit jau trīspadsmito reizi Māra Sirmā un Māra Ošleja radoši organizatoriskajā tandēmā, ir pievilcīga un nesatricināma. Izraudzītā festivāla zīme – dzirdīgā auss – bez gariem ievadteikumiem atgādina par ekoloģiju ne tikai dabā, bet arī cilvēka iekšējā pasaulē. Tomēr šis koncerts lika aizdomāties ne par duālismu un pretmetiem, bet gan par bilingvālas kompozīcijas spēku un izvēli.

Koncertu ievadīja Leona Amoliņa “Vēstures liturģija” teicējam, soprāna un tenora balsu solistiem, korim un pieciem sitaminstrumentālistiem. Diriģenta Māra Sirmā un Saldus Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu draudzes prāvesta Andreja Mediņa, Valsts Akadēmiskā kora “Latvija” un Liepājas simfoniskā orķestra sitaminstrumentu grupas mūziķu lasījumā opuss pasaules pirmatskaņojumu piedzīvoja dienu iepriekš – 19. augustā Liepājas Latviešu biedrības namā. It kā otrās dienas atskaņojums jau parasti nodrošina veiksmīga atskaņojuma rūdījumu, un baznīcas velvju akustika ir iespaidīgs palīgs jaundarba labskaņai, tomēr dažas intonatīvas neprecizitātes kora solistu partijās un pārteikšanās teicēja tekstā bija manāmas. Taču tie visi ir sīkumi, kas apliecina mūzikas piedzimšanas suverēno dabu. Viens no interesantākajiem L. Amoliņa jaundarba aspektiem ir teksts – autoram iepazīstot Dagnijas Dreikas latviskotās iepriekšējā Romas pāvesta Jāņa Pāvila II jeb Karola Juzefa Voitila poēmas tapis sacerējums par Poliju un ar to saistīto valstu attiecībām. Komponista radoša rīcība ar tekstiem latīņu, poļu un latviešu valodās radījusi pārsteidzoši perfektu skaņdarba formas izveidi. Veiksmīgi pielietojot gredzena kompozīcijas principu, opusā ir jaušama tuvināta sajūta baznīcas liturģijas norisei un vienlaikus arī oratorijas žanram – sludinot vēstures, gara dzīves un patriotisma atdzimšanu katrā cilvēkā. K. J. Voitilas vārdi zīmīgi izskan cikla otrajā daļā “Tēvzemi iedomājot” teicēja tekstā: “Tauta, kas dzīvo savas valodas sirdī paaudžu paaudzēs,/ Apņem līdz galam neizprotamas domas./ Tāda ir vēstures liturģija.” Mūzikas izteiksmes līdzekļu lietojuma ziņā “Vēstures liturģija” atstāj mazliet blāvāku iespaidu, dažbrīd mūzikas elementu izmantojums kļūst vienmuļi paredzams, un tas klausītāja sekošanu līdzi mūzikas iekšējai attīstībai ierobežo. Jāatzīmē arī radniecība ar Karla Orfa ritma stilistikas iezīmēm, kas dažiem klausītājiem vieš sajūsmu, bet citiem atturību. Taču oriģinālais salikums – kora balsu faktūra un izvērsts sitaminstrumentu arsenāls ar šī opusa radīšanu, domājams, ienesīs paliekošu zīmi latviešu sakrālās mūzikas repertuārā un ar teicamo interpretu atdevi to varēs klausīties vēl. Komponista talants un prasme ir sadzirdēt, likt ieklausīties skaistajā, būtiskajā un mūžīgajā, ko ietver garīdznieka redzējums par nevienkāršām lietām. Arī mākslinieku uzdevums nebija vienkāršs, taču diriģenta M. Sirmā interpretācijā visu detaļu fragmenti tika iespējami akcentēti un virzīti emocionālā plūdumā.

Koncerta otrs skaņdarbs bija Pētera Butāna Kantāte korim un simfoniskajam orķestrim ar Sergeja Moreino un Mairas Asares dzeju. Kopā ar Liepājas simfonisko orķestri Valsts Akadēmiskais koris“Latvija” diriģenta Māra Sirmā vadībā koncertu patiesi vainagoja ar dimensionāla, varētu pat teikt telpiska darba lielisku interpretāciju. P. Butāna Kantāte ir bilingvāla, abi dzejnieki atdzejojuši viens otra dzejoļus savā dzimtajā valodā. Jaundarba četras daļas komponists esot vēlējies dēvēt par romantiskiem acumirķliem un impresijām, taču ar tik filigrānu orķestra faktūras izjūtu un pietāti pret krievu un latviešu valodas muzikalitāti autoram izdevies parādīt divu atšķirīgo pasauļu saliedēti garīgo līmeni. Dzejnieku domas lidojumam pa pēdām ar pašas mūzikas dramaturģiju dodas komponists, šie lidojumi saskaras. Spilgti kontrasti, negaidītas pārejas, iezīmīgs tematisms un vadmotīvi – P. Butāna Kantāte tiešām nav mirkļu savirknējums, lai arī komponists varbūt ļāvies dzejnieku rotaļai – spēlēties vienam ar otra īpašumu sava dzimtajā valodā… Neforsējot savu pārspēku, literāli un kompozicionāli radīts ļoti īpašs dzejas un mūzikas kopdarbs, kas atsauc atmiņā brīnišķīgo 11. Garīgās mūzikas festivāla ideju (2007. gada 11. septembrī festivāla noslēguma koncerts tepat Sv. Pētera baznīcā sadarbībā ar Latvijas Rakstnieku savienību un producenti Margitu Zālīti). Komponista Pētera Butāna Kantāte neliek pienākumu runāt par idejiski jaunu apvērsumu kora mūzikā vai latviešu sakrālās mūzikas avangardu, tā apliecina autora romantisma ekspresijas briedumu un drosmes izaicinājumu. Nesamierināmais, neaizsniedzamais un neapturamais cīnās cilvēka apziņā nemainīgi, taču māksla ir to parādīt jēgpilni un distancēti. 2005. gadā Pēteris Butāns saņēmis Lielo mūzikas balvu par Latvijas Radio kora pasūtīto Lux aeterna. Šī gada vokāli simfoniskais opuss liek cerīgi raudzīties tālākā nākotnē.