Pārpildīta klausītāju zāle un īpaša gaisotne apliecināja – ikgadējais latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts ir gaidīts notikums. Šoreiz galvenais akcents bija likts uz atsevišķu Latvijas komponistu jubilāru senāku vai jaunāku simfonisko opusu atskaņojumāiem. Kāda tad paliek atmiņā šī simfoniskās reprezentācijas kopskaņa?

Manā uztverē šī gada simfoniskās mūzikas lielkoncerta skates galvenie balsta punkti bija Pētera Vaska un Romualda Kalsona simfoniskie darbi. Vaska gadījumā varbūt pat negaidīti pārliecinot par kādu senu patiesību – jo ilgāk un aizrautīgāk kāda doma tiek atkārtota, jo tā vairāk liek sevi respektēt, pat tad, ja šīs domas konkrētajam risinājumam pilnībā nepiekrīti.

Jaunākais Pētera Vaska simfoniskais darbs Credo ir kārtējais komponista individuālās mūzikas valodas un izteiksmes koncentrāts. Pēdējo trīsdesmit gadu laikā izkoptie dramaturģijas paņēmieni (sakāpināti kontrasti un traģēdijas tēlainās sajūtas radīšanas mehānismi, izvērstas elēģijas un bezgalīgo dziedājumu himnas dažādās versijās) jaunā sakārtojumā (LNO orķestra sniegumā) uzrunā arī Credo. Tomēr uzrunā  ar tik dedzīgu patosu, ka pat skeptiskāks šī virziena mūzikas vērtētājs vismaz uz mirkli ļaujas un izbauda atsevišķus, vārdos netveramus muzikāla skaistuma brīžus. It īpaši tādēļ, ka šoreiz P. Vaska mūzikā dominē majestātisks himniskums un elēģiska rezignācija mažora toņkārtā, iniciējot emocionālas izjūtas, kas šajā laikā (dažādās nozīmēs), acīmredzami, nepieciešamas.

Savukārt Romualda Kalsona 1980. gada darbs “Retrospekcija”, lai arī veidots kā daudz krasākos kontrastos balstīs vēstījums, kārtējo reizi (LNSO atskaņojumā) pārsteidza ar simfoniskā orķestra skaņu kombināciju meistara gudrību un risinājumu dažādību. Lai jau paliek strīdi par to, vai “Retrospekcijas” vadtēma raisa vai neraisa alūzijas ar Žana Sibēliusa “Skumju valša” īpatno noskaņu. Fascinējošākais šajā darbā ir perfektā formas izjūta un tās vissīkāko detaļu izstrādātība tembrāli spriegajā un daudzveidīgajā faktūrā.

Uz Vaska un Kalsona fona diemžēl sākotnēji solītais, bet jau otro reizi nesagaidītais Imanta Kalniņa Obojas koncerta pirmatskaņojums tika aizstāts ar krietni senāk tapušo Čellkoncertu. Visu cieņu Liepājas simfoniskajam orķestrim un Ērikam Kiršfeldam par korekto un precīzo partitūras lasījumu. Tomēr šajā Kalniņa darbā diemžēl vairāk sadzirdami stilistiski meklējumi un dažādas ietekmes, nevis pārliecinošas atbildes neatkārtojumā individuālā skaņurakstā. To komponists ir noslīpējis citos, vēlāk tapušos simfoniskajos opusos.